A man dīķi izraka pirms diviem gadiem. Nu labi. Raka, raka, raka, tad tehnika salūza, cik nu izraka, tik bija. Dīķis tāds paliels, bet sekls. Iekšā sanāca purva ūdentelis. Apakšā kūdra vai kas. Iekāpt nav patīkami. Ūdens līdz ceļiem. Siekstas kaut kādas visur. Pie pašas pirts, tur tāda dziļāka bedrīte, nu tā - līdz krūtīm. Ja patrenējas, var no krasta tai bedrītē ielekt. Ārā gan iznāk melnāks, kā iekšā lecis. Es vispār nekad nelecu, ar ūdeni aplaistos un viss. Poga lec, maya lec, vīrieši lec. Bet ne visi. Šogadu ūdens nokrities pavisam, tagad i līdz celim nebūs, bet tai bedrītē tā līdz vidammm - didammm. To zemi (kūdras un smilts maisījumu) ar kaut kādu tehniku izlīdzināja, zāli uzsēja. Saauga smuki tā zāle, i bez kādas mēslošanas.
Tad vēl Venstpilī tirgū veselu bidonu lielu ar dzīvaj''am zivtiņām sapirku, līņi un asari. Tādi kā pirkstiņi. Līdz MT puse bij apsprāgusi. Salaidām visus dīķī, pēc tam abas ar Pogu staigājām gar malu un ķeksējām ārā zivju līķīšus. Sākumā zivis (cerēju, ka tur vēl kāda ir) ar putraimu biezputru piebaroju, tad apnika. Nelikos zinis. Tadd nāca dziļā ziema, dīķis, šķiet, līdz dibenam aizsala. Nu, cerēju, ka tai kūdrā un dūņās varbūt kāda izdzīvos, ja vispār ir kāda. Bet šogad klausos - plunkšķ kaut kas. Un Poga saka, pēc pirts, tai bedrītē stāvot, zivju deguni kājas bakstot. Neticēju gan lāgā, jo varžu mums tur lērums, tās tās lecējas un pavasaros dziedātājas, bet ar Pogu jau vispār nekad nevar būt drošs. Tomēr nupat izhāsnedēļ guļu uz laipiņas saulītē un skat, - pie paša krasta tāda branga zivs apzgrozās. Nu tiešām branga. Labi, ūdenī jau viss lielāks izskatās, bet kādi 30 cm jau nu noteikti bija. Vai līnis vai asaris, neprasiet - es šos neatšķiru.
Tad vēl pa laikam kāda pīle nolaižas. Stārķis apmeklē pļavu vardes palasīties. Bet tagad rudenī (es nogulēju, bet anonymous redzēja) - divas dzērves bij ielaidušās. Un kliedza skaļi.
Vispār, ir tāda dzīvība, lai nu kāds tas dīķis.
Un vēl spārēm patīk, un tā.
Un kurkuļi pavasarī.
Un ūdensmērītāji.