jā, man arī nospēra 29. maijā, no slēgtas kāpņutelpas, sajūta stulba, tiktiešām. Ne jau dēļ mantiskās vai naudiskās vellīša (nupat jau velīša, hehe) vērtības, bet dēļ tā, ka kāds ielaužas un izbojā manu dzīvesveidu, manus ieradumus un paradumus; kaut ko, kas ir mana ķermeņa ļoti tiešs pagarinājums, ļoti organisks, ļoti privāts. Tas sāp, patiesi. Itin kā vecu draugu/draudzeni būtu piebeiguši - un neesmu varējusi viņam/viņai palīdzēt.
