Rakunčegam par prieku: šodien pavadīju mīļo sievu tapešu meklējumos. Gaidot, kamēr ziemas, apkures cenu un ekonomiskās krīzes rezultātā nekustamā īpašuma tirgus iegūst tīkamu price/performance attiecību, izlēmām, ka pagaidām dzīves apstākļus ģimenē uzlabosim, apmainot mūsu guļamistabu ar bērnistabu vietām. Mūsējā ir lielāka un patiesībā vieta netiek izmantota- bez gultas un gludināmā dēļa tur nekā nav, savukārt bērniem jebkura istaba būs par mazu, ņemot vērā rotaļlietu daudzumu, to izkliedi un to, ka katram tagad ir pa galdam (Ikea rullē). Mūsu jaunajā guļamistabā tātad uz sienām gozējas lācīši ar grāmatām.
Kā vīrietis pērk tapetes- brauc uz (tuvāko) veikalu, atrod normālas tapetes (tādas kas gan normāli izskatās, gan nemaksā nejēdzīgu summu par rulli) un nopērk. Ka tik daudzmaz pēc guļamistabas izskatās, tāpat tajā istabā tikai guļam un pārguļam un abu šo nodarbju laikā tapešu raksta un krāsu nianses nav uzmanības fokusā. Basta. Sieviešu loģika saka, ka jābrauc uz vēl vienu veikalu un jāpaskatās arī tur. Varbūt tur ir kaut kas labāks vai arī tas pats, bet lētāks. Un pēc tam uz vēl vienu veikalu. Un pēc tam vēl uz vienu. Un vēl. Rezultātā ir nobraukti x kilometri, patērētas y stundas un atrasti trīs veikali, kur katrā ir vienas labākās (normālas) tapetes. Un nekas jau nav kļuvis vieglāk, gluži otrādi. Kā tagad lai izvēlas?