wowow@10:13 - Par demokrātijas redzamību un šķietamību
Nav noslēpums, ka pieklājīgs, labi audzināts cilvēks gluži visas savas emocijas uz āru uzreiz nesteidz rādīt. Rēķinās ar sabiedrības normām, par to kā uzvesties, pat ja aizkaitināts, nemetas ar dūrēm virsū oponentam, gluži uzreiz nekliedz skaļā balsī un cenšas savaldīties arī tad, ja oponents ir zābaks.
No šāda viedokļa man bija vairāk (kas notiek latvijā) nekā dīvaini skatīties uz mūsu ievēlēto politiķu uzvedību (ne pārāk iedziļinoties tajā ko un kā tie saka un distancējoties no tā, kas notiks ar Loskutovu) un man godīgi sakot, kļuva neomulīgi. Cilvēki, kas ne pirmo gadu sēž augstos krēslos, vadījuši valdību, Rīgas domi, bijuši vadošie darbinieki valsts iestādēs, tēlaini izsakoties- ar putām uz lūpām, aizžņaugtā, paceltā, uztrauktā balsī, knapi valdīdamies laiž no sevis ārā pilnīgu sviestu, man, no politikas tālu stāvošam cilvēkam, liek aizdomāties, kas patiesībā ir tas, kas viņus tik ļoti ļoti uztrauc.
Tas ko mēs parasti redzam publiski, parasti ir šķietamība, atfiltrēts, vidējam vēlētajam iepakots viedoklis. Ja šo viedokļa šķietamību pasniedzot politiķi (gan jau ka iepriekš gatavojoties publiskajai runai) tik ļoti nespēj savaldīties, tad kas notiek aizkulisēs? Cik fatālam noskaņojumam jābūt, lai apzināti? ieblieztu masu medijos Kalvīša parakstīto, mēreni murgaino raktiski! noformulēto paziņojumu "Patiesības ministrijas bankrots"?