Kāpēc gan par to runāt? Kāpēc? Ja nu vienīgi tāpēc, ka 90% gadījumu tieši par to es domāju laikaposmā no pusdivpadmitiem līdz diviem, trijiem, reizēm par četriem un pieciem naktī (kad izmisīgi cenšos aizmigt). Visi darba pienākumi man noreducējušies līdz trim kategorijām.
1) Tādi, kurus var paveikt 2-3 minūšu laikā. Un es tos kvalitatīvi un ātri nodaru, lielāka dala emīlu nonāk tieši šajā kategorijā un par pārsteigumu maniem emīla korespondences biedriem es zibenīgi, korekti ātri un komptetenti uz tiem atbildu. Iedomājieties somugra vai zviedru monarhijas pārstāvja reakciju, kurš izsūtījis apkārtrakstu saviem desmitciktur adresātu (uz kuru tipiski atsaucas 5-7% respondentu), te pēkšņi viens tāds pēc četrām minūtēm atraksta saprātīgu komentāru, atsūta prasīto informāciju, vai izskaidro neskaidro jautājumu. Mani latvijas kolēģi savukārt drošivien domā, ka man vienkārši nav ko darīt un tāpēc es tik ātri reaģēju uz emīliem. Padarīju un aizmirsu.
2) Tādi, kuros es neiesaistos. Ideja stulba vai resursu patēriņš nesamērīgs vai prognozējamais rezultāts bēdīgs. Izdaru visu, lai neiesaistītos un aizmirstu. Pat ja reizēm konsekvences apbēdina. Niko darīt. Nepadarīju un aizmirsu.
3) Tādi, kuros es iesaistos tādu vai citādu apsvērumu vadīts. Dažreiz tāpēc, ka citi to izdarīs sliktāk nekā es, dažreiz tāpec ka vienkārši nav neviena, kas to dara un man liekas svarīgi, ka tas tiek izdarīts. Dažreiz tāpēc, ka tas ir pienākums, dažreiz tāpēc, ka kāds palūdza un negribas pievilt. Lūk, tieši šie (atzīšos, par laimi, samērā nedaudzie) darba pienākumi ir mani nakts lietuvēni. Kas jāj mani kamēr notiek brīnums (aleluja!) un es aizmiegu. Naktīs es saceru perfektas, izsmeļošas komunikācijas ar piegādātājiem, partneriem vai kolēģiem. Naktīs izvērtēju, analizēju, brainstormēju koncepcijas, vīzijas, saceru tekstus un apstrādāju vizuāļus. Utt.
Mans dievs, cik tas ir nogurdinoši- nespēja tikt no visa tā vaļā, karuselis galvā un bezjēdzīguma apziņa- daudz kas no izdomātā līdz rītam ir aizmirsies vai skaidrā prātā atzīts par nederīgu. Bet izslēgt to mašinēriju es nemāku. Nomākt to ar seksu vai alkoholu neizdodas. Pareizāk sakot, izdodas uz brīdi. Dažreiz.
Tāda, lūk, darba postošā ietekme. Ārstēties? Atpūsties? Mainīt nodarbošanos (šaubos vai grāvja racēju naktīs moka grāvja trajektorija)? Varbūt pēc tam aties. Cerēsim.