Pirmā kāpšanas diena - bez caurumiem palikuši tikai trīs roku pirksti. Nobrāzumi un caurumi uz kājām neskaitās. Skaidrs, ka trīs reizes uz alpīnisma sienas Rīgā pirms braukšanas nekādu baigo fizisko formu neiedod (bet bez tām nebūtu izdevies divreiz uzrāpties un vienreiz uzkārpīties, plēšot pirkstus, lamājoties un čīkstot).
...
Devītā kāpšanas diena - visi caurumi aizauguši, dziļākajam apkārt var redzēt piecus ādas slāņus, sajūta, ka pirksti ir sardeles, ķiveri galvā jūtu arī tad, kad tās tur nav, sāp spranda no nepārtrauktās lūkošanās augšup. Uzkāpu 6a+ (35m) vienreiz, gandrīz ar baudu, tikai ar vienu noslīdējienu, bez rupjiem vārdiem un jauniem caurumiem. Kāpiens līdz kāpšanas sektoram vietām pats varētu kvalificēties kā trase.
Kāpēju teksti, kad rāpjās augšup un kaut kas nesanāk - smalka padarīšana (jo īpaši kad to dara meitenes), kad piem. "sūdīgā dirsa!" kalnu klusumā aizskan pa visu ieleju. Skati - nenofotografējami, neizstāstāmi.
Mans līmenis pagaidām ir 5b ar apakšējo un 6a/6a+ ar augšējo drošināšanu. Šķiet, darīšu to vēl, jāsapērk tikai muskuļi attiecīgajās vietās un lērums specifiskā inventāra (labi ka ir noliktava visādiem šitādiem hobitiem).
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |