Man ir teorija, ka nav nekādu tādu krīžu, i.e. krīze ir gandrīz permanents dabisks stāvoklis, kurš reizēm nedaudz iepauzē pie negaidītām hormonu līmeņa izmaiņām dažādu ārēju kairinājumu rezultātā. Līdz ar ko, šie pacēlumi arī izraisa pārdomas par krīzi. Runa jau ir tikai par proporciju. Ja palasa žurčikus, sanāk ka bērns piedzimstot līdz 3 mēnešu vecumam mēģina adaptēties dzīvei ārpus mātes miesām, pēc tam nekavējoši sākas pirmo zobu krīze, tad otrā zoba ciešanas, tad trešā zoba delīrijs, tad - dzerokļu posts, tad ir viengadnieka, divgadnieka un trīsgadieka un 4, 5, 6 gadnieku krīzes, un tad - pirmklasnieka krīze, kas neuzkrītoši pāriet pusaudža trakumā, līdz Jēzus vecumā tu nekavējoši piesities krustā un tad 40gadnieka krīzes ietvaros izmet līdzšinējo ģimeni uz ielas un sāc kniebties ar padsmitgadīgām tiklām, biklām, ēdelīgām mātesmeitām. Un tad tev uzrodas pirmie mazbērni, kas tev skaidri norāda tavu faktisko stāvokli, līdz nesasniedzis pensijas vecumu, tu mirsti no sirdtriekas vai cirozes.
Tās visas ir krīzes. Man liekas, sen ir laiks apzināties, ka ir otrādi. Ka visu laiku ir normāli jāatiecas pret permanento dīvaino problēmstāvokli (galvas spazmas) un maksimāli jāizbauda pacēluma mirkļi, sevišķi neiedziļinoties ko un kā tas nozīmē. Galvnais, nevajag daudz domāt. Pieradīs, un ko tad darīs.