Komentāri portālos pie ziņām par miljonāriem spilgti ilustrē stereotipus un pašu komentētāju personības. Man šķiet, ka nomācošais komentētāju vairākums ir valsts ierēdņi, humanitāro zinātņu studenti vai skolēni (lūk, mani stereotipi), kuru domāšanas veids vai nepietiekamā pieredze neļauj ieraudzīt iespējas nopelnīt lielu naudu un to, ko tas prasa no tā, kas uzstādījis mērķi kļūt par miljonāru. Personiski pazīstot ap desmit cilvēku, kurus droši var saukt par miljonāriem (nezinu, vai viņi iekļuvuši Latvijas miljonāru topos vai grāmatās), varu teikt, ka neviens par tādu nav kļuvis negodīgā ceļā (pelēkās vai likuma neregulētās zonas ir piemitušas/piemīt gandrīz ikkatrai uzņēmējdarbībai), neviens nav sācis strādāt mazāk kopš kļuvis par miljonāru un visi strādā vairāk nekā es jebkad gribētu strādāt. Varbūt es arī varu sevi uzskatīt par gudrāku par kādu no viņiem, tomēr tieši mērķtiecība, darbaspējas, neatlaidība un spēja sapulcēt un nomotivēt citus ir galvenais ceļā uz miljonu. Dažreiz arī sagadīšanās vai veiksme. Un, manuprāt, tiekot pie miljona, cilvēks laimīgāks no tā vien nepaliek.