Heh, mana famīlija arī tāda iestiepusies gadu gaitā, nav pat "ģedi vojevaļi", jo ģeds #1 kara laikā bija apmēram tik vecs, cik es tagad, tas ir, nederīgs lielgabalu gaļai un nedabūja pat izkaroties.

Otrs ģeds būtu varbūt pakarojis, tak 1940.gadā tika gulagā un bija pagalam.

Ģeds #1 gan jau šo to būtu pamācījis par štellēm, jo bija smalks kungs, tiesnesis Latvijas laikā un vidusskolnieces grābstošs latīņu valodas skolotājs krievu laikā, tak pamanījās nomirt padsmit gadus pirms manas dzimšanas.

Attiecīgi protu paklāt avīzi uz galda, lai no šprotēm pilošā eļļa nebojā vaskadrānu.

(Reply to this) (Thread)

Hm, no viesībām tikai atceros, ka vectētuks pēc pilsoniskām un snobiskām viesībām nākamajā rītā brokastīs esot stenēdams dzēris ūdeni, kurā iejaucis sodas karoti, tas tāds svinīgs brīdis vienmēr esot bijis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Njā, lai nu kas, bet alkohols pie maniem vecvecākiem nebija cieņā, vismaz ne tādos apjomos, lai būtu sodas ūdens jādzer no rīta. Arī tās draugu un kolēģu kompānijas, kas pie viņiem ciemojās nebija nekādi dzērāji.

Vectēvs no mātes puses savukārt bija tikpat vecs, bet bija kārtīgs latgalietis. Kā leģionā ticis sāka dzert (kā pats ir teicis: ''Frontē nevienu dienu nebiju skaidrā'') tā turpināja arī visu atlikušo mūžu. Diezgan skumji, jo nomira dažus gadus pēc manas dzimšanas un faktiski viņu neatceros.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hm.

Nesaistīts stāsts kaut kur glabājas manā atmiņā par kādu dzerošu večuku, kurš stāstīja, ka tieši frontē nav dzēris ne piliena, kuri dzēruši, neesot izdzīvojuši.

(Reply to this) (Parent)