Man viena kolēģe arī Vecbebros nodzīvoja divus gadus, sagaidīja no armijas un atveda sev no turienes vīru (19.gs. izceļojušo latviešu pēcteci), ik pa brīdim joprojām runā ar zināmu apbrīnu un nostaļģiju par to, kā cilvēki tur dzīvo, par to, ka vērtības izrietot no apstākļiem pavisam citas, par vietējo viesmīlību, par aukstām ziemām, 40 grādu salu un pūdercukura konsistences sniegu... Man gan šķiet, ka tā ir tāda nostaļģija pēc kaut kā dabiska, kā arī pēc jaunības trakulībām, kas ietver, piemēram, braukšanu uz ballēm gumijniekos un traktora ķipī... Un viņa pati arī saka, ka bērnus pie vecvecākiem ciemos ved labprāt, bet dzīvot kaut vai medīcīnas pakalpojumu līmeņa dēļ gan tur negribētu.

(Reply to this) (Thread)

Laikam jau tā ir, ka lielu lomu tur spēlē nostaļģija pēc taviem minētajiem iemesliem, kā arī padomju laiku bērnības, kas tur vēl ir diezgan dzīva.
Vispār arī šeit ir bijusi diezgan nopietna doma, ka varētu no turienes atvest vīru, bet tā ir lieta ar ko tur ir lielas problēmas, jo tie daži, kas bija puslīdz sakarīgi jau bija aizņemti. :D

(Reply to this) (Parent)