Neprātīgā saprāta balss - 9. Maijs 2012
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
23:22
[Link] |
Es esmu atbrīvots... Paaudžu atmiņa ir jocīga lieta. Es atceros, ka mans vectēvs bija leģiona virsnieks. Cits atceras, ka viņa vectēvs bija sarkanarmietis, kas aizgājis līdz Berlīnei. Katram no mums ir sava izpratne par šiem notikumiem un sava taisnība. Vienotu izpratni par pagātni, vismaz tuvākajā laikā, nav iespējams panākt. Ir jānomainās vēl vismaz trīs paaudzēm. Līdz otrais pasaules karš kļūs par tikpat tālu vēstures notikumu kā, piemēram, krievu-turku karš. Ir zināms, ka tur piedalījās arī latvieši un es pat zinu, ka viens mans attāls sencis tur ir cīnījies un balkānos kritis. Vai man tas kaut ko izsaka? Nē. Toreiz, viņa tuviniekiem, tā noteikti bija traģēdija, bet tagad jau laika distance ir kļuvusi pārāk tāla un tas ir nekas vairāk kā fakts vēstures grāmatā.
Un vēl man ļoti nepatīk dižošanās ar svešiem, nenopelnītiem kaujas apbalvojumiem vai to daļām. Man arī plauktā stāv vecvectēva 1. pasaules karā nopelnītais Jura krusts ar visu lentu, bet man nekad nav ienācis prātā viņu piekārt sev. Tas vienkārši nav ētiski. Vecais Augusts viņu nopelnīja riskējot ar savu dzīvību.
Mūzika: Dead Can Dance- Summoning Of The Muse Tags: eksistenciālisms, pilsētas dzīve
|
|