- skolu institūcija kā nozare
- 2016.10.30, 09:09
- >>>Afaik teachers are held in the same regard as doctors and lawyers in Scandinavia.
>>Nope, at least not in Norway or Sweden. Or possibly only in the sense that non of those professions are held in particularly high regard. And they certainly aren't paid like doctors of lawyers.
>This seems unlikely. Perhaps in Finland. But the Danish teachers that I know have complained about the collapse of respect for the job as well as the system for as long as I've known them.
Skolām vajadzētu saprast ka viņi ir nozare, kas ar saviem klientiem strādā [gandrīz] visa mūža garumā. Viņiem vajadzētu to izprast, nu, tā līdz kaulam. Bija gan jau iespējas, kuras netika izmantotas. Rezultāts: mēs, šobrīd pieaugušie, mēs vecāki, kas gatavojas laist bērnus skolā, skolas un skolotājus ienīstam. Ar pilnu sirdi pelnīta naida.
Ja pameklē, gan jau var atrast ziņas kur cilvēki cepas par to ka pirmajās klasītēs atcēla atzīmju likšanu. Man ilgu laiku nebija nekāda viedokļa par to: bet tagad pēkšņi es saprotu, cik ļoti svarīgi lai pirmajās klasītēs skolotājs nekļūtu par ienaidnieku bērnam.
Skolā es sāku iet, laikam, 1984. gadā. Pirmajās divās klasītēs audzinātāja bija tāda resna, nepatīkama bāba, īsa muciņa uz kājelēm. Es biju kreilis, un tajos gados par varītēm spieda mani rakstīt ar labo roku. Rakstīt ar kreiso nedrīkstēju. Un tas ko es ļoti spilgti atceros, ir kā man "glītrakstīšanā" (pēc tam tādu priekšmetu vispār atcēla) tā učene ar apvainojošām piezīmēm iegrieza vieninieku(!), jo ar labo roku vilktie burti nebija gana līdzeni vai gludi. Un pēc tā es skolotājiem vairs neuzticējos (da kā arī jebkurai personai kas ir autoritātes pozīcijā), vienalga lai cik laipni, kompetenti, adekvāti vēlāk viņi būtu bijuši, man viņi vienmēr ir bijuši draņķi, kas tikai gaida, kā iedurt nazi mugurā.
Kāda tajā gadā jēga bija likt 6-7 gadīgam bērniem žurnālā/dienasgrāmatā atzīmi, kaunināt klases priekšā, utt? Jā, skolotāji bija kara laikā uzaugusī paaudze, pārāk raupji un nejūtīgi (un arī resni - tāpēc ka badu pārdzīvojuši). Bet ar iespēju un tiesībām nākamo paaudzi lauzt un iemīcīt rāmjos pēc savas patikšanas.
Tad lūk, ja skolas/skolotāji gribētu mainīt sabiedrības attieksmi pret sevi, viņiem tikai būtu jāsāk ar nākamajām paaudzēm, no pirmās klasītes. Tas ko grūti saprast ir ka rezultāts parādīsies pēc 18-20-30 gadiem, kad tie bērni, ko viņi ir izskolojuši, nokļūs pie ruļļiem un pie lēmumiem.
Mums vairs neiestāstīsi ka skola ir kaut kas labs, vai cēls, vai izcils. Skolotāju retorikai uzticības kredīts = nulle.
Beigu beigās, skolām būtu jāveic vērienīga reforma un pašattīrīšanās, ja grib attieksmi pret sevi kaut kā uzlabot, bet to protams ir vieglāk pateikt nekā izdarīt.
Kā tā? Piemērs: katoļu baznīca. Melnsvārči ir pelnīti ieguvuši tādu ja ne aktīvu, tad latentu pedofīlu statusu, kurus ar bērniem vienatnē atstāt vienkārši nedrīkst. Un ja organizācija ar tūkstošiem gadu vēsturi, kurai līdzekļu ir gana, nespēj vērienīgi un radikāli paš-attīrīties un reformēties, tad ko sagaidīt no skolām? Skolām tak pat tādu virsvadītāju nav, tās ir vairāk amorfa, paš-vadīta masa, apmēram kā strazdu bars, ne vairāk. - 6 rakstair doma
- 1.11.16 21:26 #
-
Daudzi bērni negrib mācīties tāpēc, ka skolotāji bieži vien paši rada riebumu pret mācīšanos.
Bērni ir dažādi, un katram vajadzīga nedaudz diferencēta pieeja. Es arī nezinu, kā lai šo problēmu atrisina mūsdienu skolās, kuru visu māca pēc šabloniem, pēc noteikumiem. Bet tas nemaina faktu, ka nedrīkst slinkumā vainot bērnus. - Atbildēt
