• Garšīgs dzeramais ūdens no krāna. Principā tas būtu galvenais un iespaidīgākais labums.


• Pasts, kas piegādā paciņas. Tagad arī Amazon Prime "nākošās dienas" prioritārās piegādes.


• Drošība. Berlīnē noziedzība ir ievērojami zemāka nekā Rīgā (vai Latvijā vispār). Nekādi "ei pacan" un "dai zakuriķ", "ģeņģi jesķ?" nav manīti. Ir, protams, rajoni un vietas kur biški nedrošāk, kur bija un ir visādu rumāņu/čigānu utt pilns, bet tas tādā lēni ritošā līmenī.


• Alus uz ielas un parkos. Berlīnē nav ne "atvērto iepakojumu" ierobežošanas likuma, ne arī ierobežojumu līdz cikiem alkoholu drīkstētu tirgot. Veikali gan cītīgi noveras ap 21:00 vai 20:00 paši no sevis, tā ka tas tāds peļņas avots mazajiem diennaktniekiem.


• Veikali svētdienās ir ciet. Svētdiena ir diena atpūtai. Lai gan teikšu kā ir - ar laiku tas arī sāk nogurdināt - ļoti jārēķina kad ko sapirksies, jo svētdienā nekāda iepirkšanās nebūs. Dažreiz ir tā, ka pēc piektdienas gribas sestdien visu dienu novāļāties pa mājām, un pēc tam slinki svētdienā aiziet uz veikalu... bet nevar! (OK, restorāni un ēstuves strādā, ir visādi veikaliņi vaļā, ir lielākajās dzelzceļa stacijās vaļā pārtikas veikali arī, utt.)
  Tas ko es gribētu, ir lai drīkst veikali paši noteikt, kurā dienā palikt ciet. Tas ir, vienu nedēļas dienu lai ir brīvdiena, bet lai paši izvēlas kad, nevis visi reizē. Daudzi veikali, piemēram, varētu pirmdienās nestrādāt.


• Sab. transports. Pasaulē esmu bijis daudzās pilsētās, Berlīne visas pārspēj. Nu, galvenais jau tas cik daudz transporta vajadzīgs 4mio populācijas ērtai apakalpošanai. Pietiekama decentralizācija un vēriens.
  Ja Rīga gribētu dzīvot ar līdzīgu vērienu, būtu vienā sistēmā jāapvieno Jūrmala, Jelgava, Ogre, Sigulda, Skulte.

• Slinkā birokrātija. Pilns ar iestādēm kas strādā, piemēram, 10:00 līdz 13:00. Un divas dienas nedēļā. Iestādēs garas rindas, jāpiesakās mēnesi iepriekš. Berlīnes Bürgeramt, vispār, aizsisti visi vizītes laiki trīs mēnešus uz priekšu. Birokrātijai pajāt, viņi strādās lēni un pamatīgi. (Ja pie tam vēl nestrādātu, kā Spānijā vai Grieķijā, tad vispār būtu āmen un cauri, bet vot vācieši strādā.)


• Kašķīgie vācieši. Jāatzīmē, tas ir gan tikai ordnunga medaļas otrā puse: ne jau aiz laba prāta viss ir sakopts un pieskatīts. Bet gan tāpēc, ka tikko nebūs, tā uzreiz varza uz kakla, un nu tik sūdzēties, kašķēties un dirsties.
  Tā ir tāda sakārtotās dzīves īpatnība, ka katrs negludums ir kā ērkšķis pakaļā un tiek asi uztverts - ja viss ir sūdīgi, tad jau par kārtējo nepatikšanu nav spēka pat sūdzēties, bet kad viss ir apmēram OK, tad par neērtībām var bļaut un ņemties ar lielu sparu. Tātad: gribi kārtībā dzīvot, saproti ka arī tevi pie visu kārtības "pielīdzinās".
  Berlīnē, par laimi, ir pilns ar tiem pašiem internacionālajiem iebraucējiem, ar kuriem vācieši nevar tikt nekādā galā, tāpēc mēs varam dzīvoties mierīgi.


• Stāvoklis ar copyright, kur dzelzs dūri valda GEMA draņķi. Kā smejies, pasaulē YouTube vis-cenzējošākā valsts.


• Jāmaksā par TV. Katru mēnesi jāatpogā ~18€ (gadā €215.76), par vāciešu sūnainajiem TV kanāliem - ARD, ZDF, utt. Televīzijas budžets ir apmēram 2x lielāks par BBC, bet rezultāts - nulle. Kautkādi pendžas funkcionāri visu savās kabatās sabāž, un parāda visai valstij pigu. Kur Top Gear līmeņa raidījumi? Kur BBC Earth līmeņa dokumentālās filmas? NULLE! Un nauda tik ripo.


• Akmens laikmets banku sistēmā. Šobrīd ir attīstījušies līdz tādam 2001. gada līmenim. Bet te protams ir monētai otra puse: vācieši bankām neuzticas, maksā skaidrā naudā. Algas dienā mēdz visu naudu uzreiz arī skaidriniekā izņemt, ar bankas kartēm nemāžojas. Tas ir pilnīgs Zviedrijas pretstats, kur bankas jau tik izaicinošas palikušas, ka gatavojas skaidru naudu aizliegt. (Iespējams, priekš tam Zviedrijai arī krona vajadzīga: lai varētu eksperimentu izveikt, kā tad ir, kad kontrole pār maksājumu līdzekļiem ir 100% baņķieru rokās.)

kautskis

Gotcha.