martcore

es laikam par to rakstīju blogā, a varbūt arī nē, bet kaut kad pasen runāju ar vienu narkologu par šīm lietām, nu tā po dušam
un es sapratu galveno ideju, ka narkologi nevar atbalstīt šādas lietas
viņi nevar publiski teikt - nedzeriet septiņprocentīgo vanagu, dzeriet piecprocentīgo, var tur cilvēkam personiski pateikt kādam, taču oficiāls atbalsts ir pret profesiju

felipe

Lūk, man jau bija tāda aizdoma.

garamgajejs

Un kāpēc nevar teikt publiski?

GB šī tēma aktualizējas, un tieši par to, ka zinātniekiem un ārstiem ir jāsāk runāt atklāta valoda, t.i. ja viņi nepiekrīt status quo un war on drugs politikai. To lielā mērā aizsāka D. Nutt atbrīvošana no ACMD vadītāja amata. Vīriņam ir pulveris iekšā. Šobrīd situācija ir tāda, ka teorētiskā evidence-based policy un praktiskā politika, kas it kā seko pierādījumiem, ir ļõti dažādas lietas.

martcore

da runa tur nav par kaut kādu evidence-based policy

ārsti nosoda visu, kas bojā veselību - tāpat nosoda alkoholu, cigaretes, neveselīgu ēdienu, mazkustīgumu, etc, vairāk vai mazāk intensīvi, bet nosoda

viņiem par to ir jābrīdīna sabiedrība (a kam vēl - reklāmas aģentūru pašrocīgi uztapinātiem sociālajiem plakātiem?!), man liekas Ārkārtīgi Netaisnīgi no viņiem vispār prasīt kaut kādu atbalstu šādā jomā, atbalstu lietām, no kurām viņi paši pēc tam kačās cilvēkus atpakaļ dzīvībai reanimācijās

tādēļ lēmums par legalaizu ir tīri politisks lēmums

garamgajejs

Lēmums par legalize, protams, ka ir politisks. Bet es nekādi nevaru piekrist, ka ārstiem un citiem specialistiem, kam ir pieeja evidence, nebūtu jāiesaistās policy veidošanā. To, ko ir spējīgi izveidot politiķi - pārvērst vielu jautājumu par populismu un ietekmes rotaļu laukumu - mēs labi redzam. Ja specialistiem ir pieeja informācijai, kas tam politiskajam karnevālam ir pretrunā, tad tas pat varētu būt viņu pienākums to celt gaismā.
"ārsti nosoda visu, kas bojā veselību" - protams, bet viss nebojā veselību vienādi. Šeit arī būtu vecais piemērs ar vielu klasifikāciju un to katastrifu, ko nejēdzīga klasifikācija veicina. Nešaubos, ka ir ārsti, kas ir apmierināti ar esošo pieeju, bet tāpat ir daudzi, kuri nav apmierināti un spējīgi sekot līdzi pētījumiem gan psihofarmakoloģijā, gan psihiatrijā, politikas veidošanā šajos jautājumos. Galu galā, šobrīd visa medicina vairāk vai mazāk virzās uz evidence-based medicine. Ja nav zināms, tad varu pateikt, ka tā ir 'the' pieeja medicīnā. Bet e-b policy ir tās atvasinājums. Nevar virzīt vienu bez otra.