indulgence

Jebkura - vienalga, vēlēta vai pašiecelta, - vasts vara neizbēgami ir naidīga šīs valsts iedzīvotājam, kurš nav politiskajā/ekonomiskajā elitas grupiņā.

dooora

es nezinu, vai naidīga būtu tas precīzākais apzīmējums.
tas, ka laba daļa to (Elitas pīpētāju) rīcības ir naidu iesveļoša gan ir grūti apstrīdams. bet vai tā nav mūsu pašu problēma? kaut ko gribējām, bet nedabūjām un nu metam kreņķi. no kurienes tad nāca tā drošība un pārliecība, ka dabūs? tikai tāpēc, ka acu priekšā pavicināja burtu salikumu „demokrātija”?
ziemeļkorejieši ar' vēl aizvien vicina un reizēm bērēs skaņi raud.
/// man jau arī nav ne ieteikumu, ne risinājumu, tā ka droši varēju izmantot iespēju turēt muti. tikai asrainām muļķa mierinājuma acīm es uz galmu vairs sen neraugos.

indulgence

Attiecības starp valsts varu un indivīdu/pavalstnieku veidojas un balstās tikai uz savstarpēju solījumu: viens dod, lai otrs viņam ko dotu atpakaļ. Ja viena no pusēm solījumu nepilda, tad viņu attiecībām nav jēgas, aber ja viena puse nepilda, bet pieprasa, lai otra puse turpinātu pildīt saistītas, tad tas ir rekets. Protams, var ieslīgt sīkumos, ka reketu nevajadzētu dēvēt par "naidīgu", bet gan kā maigāk, jo reketējamie objekti gan paši vainīgi. :]

Kā savulaik atzina seno evenku viedie aksakali: Право на власть имеет тот, кто имеет власть. А еще точнее, если угодно, — право на власть имеет тот, кто эту власть осуществляет. Умеешь подчинять — имеешь право на власть. Не умеешь — извини!