- 2011.12.03, 10:18
- Laba ilustrācija Latvijas žurnālistikas impotencei:
Ziņa nr. 1) "Vidzemē ceturtdien, izvairoties no krītoša koka, biedra turētajam motorzāģim virsū uzskrējis jauns mežstrādnieks. Puisis no gūtajām traumām miris. [...] Umurgas pagastā, cirsmā veicot meža izstrādes darbus, 1983.gadā dzimis Kauguru pagasta iedzīvotājs, lai izvairītos no krītoša koka, strauji meties sāņus un uzskrējis virsū iedarbinātam zāģim, ko rokā turējis darba biedrs. "
Ziņa nr. 2) "Nelaimes gadījumā ceturtdien bojā gājis autokrosa un folkreisa braucējs Sandis Melngāršs [...] [Sandis Melngāršs, 1983 – 2011]. "Pēc neoficiālas informācijas Sanda nāves iemesls ir negadījums darba vietā."
Jūs pamanat cik nekonkrēta informācija ir abos rakstos? Pirmajā - "kāds 1983. gadā dzimis Kauguru pagasta iedzīvotājs". Ja jau dzimšanas gadu noskaidrojāt, vārdu un uzvārdu uzzināt nevarējāt? Savukārt otrā - "nāves iemesls ir negadījums darba vietā". Bet darba vietas nosaukums, un kurā Latvijas pusē, konkrētāk? Un jautājums par rubli, vai šis 1983. gadā dzimušais iedzīvotājs bija Sandis vai nebija?
Salīdziniet ar informāciju Anglijas presē - tur būs i vārds, uzvārds, i aptaujāti radi un kaimiņi, un priekšnieks un kolēģi. (Nu tur ir arī zināma Anglijas specifika, viņiem šīs personiskās detaļas ir tradicionāli.)
Es uzskatu ka šī bezpersoniskā informācija, ko pat par ziņām nevar nosaukt (tādas remdenas atraugas, pseido informācija bez detaļām), ir viens iemesls kāpēc Latvijas sabiedrība ir tik atsvešināta. Tāpēc ka cilvēki nezin kas notiek ar līdzcilvēkiem, nelīmējas ziņas ar reāliem cilvēkiem, ziņas ar reālām ģimenēm kam tā ir traģēdija.
Katra ziņa tāda. "Rīgā piektdien tramvajs uzbraucis velosipēdistam, kurš no gūtajām traumām miris, [...] ap plkst.17 Ropažu ielā, [...] tramvajs uzbraucis 1935.gadā dzimušam velosipēdistam. Vīrietim konstatēts vaļējs galvaskausa lūzums, viņš miris notikuma vietā."
Ja zinat dzimšanas gadu, tātad persnību noskaidrojāt. Kāpēc nav vārds un uzvārds? Ko par traģēdiju saka ģimene? Ja Ropažu ielā, tad visdrīzāk ka 6. tramvajs. Kā sauca tramvaja vadītāju? Kā jūtas tramvaja vadītāja ģimene? Tas ka šie fakti nav zināmi, ir pirmkārt žurnālistiska impotence, un otrkārt - liek sabiedrībai no ziņas distancēties, it kā tas nav noticis, vai mūs neskar. Liek domāt, ka šāda(s) ziņa(s) ir "parasta lieta", kas neprasa nekādu papildus izmeklēšanu. - 41 rakstair doma
- 3.12.11 18:48 #
-
Nuss, citur nav tik traģiski. Tb sabiedriskā transporta vadītāji pa lielam tomēr ir ar transporta līdzekļa vadītāja apliecību kabatā un kaut cik zina CSN, savukārt ārsti diagnozes neuzzina no pacientiem. Tb var spriest par līmeni, salīdzinot ar augstāku, var spriest par atsevišķu indivīdu atbilstību kvalifikācijai. Savukārt, ja žurnālisti ziņas, par ko jāraksta, uzzina no pašiem intervējamiem, absolūtais vairums valodu, kuras vidē raksta/runā, zina vājas sarunvalodas līmenī, un nespēj veidot aprakstu, tad ir bēdīgāk.
Protams, tā jau ir atkāpe no Watta iecepšanās par totālo pašcenzūru, kas te valda aš visās sociālās dzīves sfērās, aiz kam pat elementārā kauna sajūta vairs nedarbojas kā bremzējošs faktors, jo ļaundarības veicējs apzinās, ka nekur viņa vārds netiks pieminēts, bet ziņa, ka "1983. gadā dzimusi persona totālā kramā ar pašizkrāvēju, pārkāpjot visus iespējamos CSN, iebraukusi sabiedriskā transporta pieturas nojumē un sašķaidījusi visus tur esošos cilvēkus" viņu nekrata - var dzīvot tālāk un neviens pat ar pirkstu uz ielas neparādīs, jo nezinās, ka tas ir tas. - Atbildēt
