- 2011.12.03, 10:18
- Laba ilustrācija Latvijas žurnālistikas impotencei:
Ziņa nr. 1) "Vidzemē ceturtdien, izvairoties no krītoša koka, biedra turētajam motorzāģim virsū uzskrējis jauns mežstrādnieks. Puisis no gūtajām traumām miris. [...] Umurgas pagastā, cirsmā veicot meža izstrādes darbus, 1983.gadā dzimis Kauguru pagasta iedzīvotājs, lai izvairītos no krītoša koka, strauji meties sāņus un uzskrējis virsū iedarbinātam zāģim, ko rokā turējis darba biedrs. "
Ziņa nr. 2) "Nelaimes gadījumā ceturtdien bojā gājis autokrosa un folkreisa braucējs Sandis Melngāršs [...] [Sandis Melngāršs, 1983 – 2011]. "Pēc neoficiālas informācijas Sanda nāves iemesls ir negadījums darba vietā."
Jūs pamanat cik nekonkrēta informācija ir abos rakstos? Pirmajā - "kāds 1983. gadā dzimis Kauguru pagasta iedzīvotājs". Ja jau dzimšanas gadu noskaidrojāt, vārdu un uzvārdu uzzināt nevarējāt? Savukārt otrā - "nāves iemesls ir negadījums darba vietā". Bet darba vietas nosaukums, un kurā Latvijas pusē, konkrētāk? Un jautājums par rubli, vai šis 1983. gadā dzimušais iedzīvotājs bija Sandis vai nebija?
Salīdziniet ar informāciju Anglijas presē - tur būs i vārds, uzvārds, i aptaujāti radi un kaimiņi, un priekšnieks un kolēģi. (Nu tur ir arī zināma Anglijas specifika, viņiem šīs personiskās detaļas ir tradicionāli.)
Es uzskatu ka šī bezpersoniskā informācija, ko pat par ziņām nevar nosaukt (tādas remdenas atraugas, pseido informācija bez detaļām), ir viens iemesls kāpēc Latvijas sabiedrība ir tik atsvešināta. Tāpēc ka cilvēki nezin kas notiek ar līdzcilvēkiem, nelīmējas ziņas ar reāliem cilvēkiem, ziņas ar reālām ģimenēm kam tā ir traģēdija.
Katra ziņa tāda. "Rīgā piektdien tramvajs uzbraucis velosipēdistam, kurš no gūtajām traumām miris, [...] ap plkst.17 Ropažu ielā, [...] tramvajs uzbraucis 1935.gadā dzimušam velosipēdistam. Vīrietim konstatēts vaļējs galvaskausa lūzums, viņš miris notikuma vietā."
Ja zinat dzimšanas gadu, tātad persnību noskaidrojāt. Kāpēc nav vārds un uzvārds? Ko par traģēdiju saka ģimene? Ja Ropažu ielā, tad visdrīzāk ka 6. tramvajs. Kā sauca tramvaja vadītāju? Kā jūtas tramvaja vadītāja ģimene? Tas ka šie fakti nav zināmi, ir pirmkārt žurnālistiska impotence, un otrkārt - liek sabiedrībai no ziņas distancēties, it kā tas nav noticis, vai mūs neskar. Liek domāt, ka šāda(s) ziņa(s) ir "parasta lieta", kas neprasa nekādu papildus izmeklēšanu. - 41 rakstair doma
- 3.12.11 15:57 #
-
Personīgi pazinu ģimeni, kurai traģēdijas ziņas publicēšana (kaut arī anonīmi), sagādāja tiešām nevajadzīgas papildu ciešanas.
- Atbildēt
- 3.12.11 17:09 #
-
t.i., tik traģiski, ka neko konkrētāk nevar pateikt?
īstenībā lielākā pretošanās šeit šķiet no tā, ka cilvēki domā, "kā tā būs, par mani tagad publicēs, bet par nevienu citu nē, un es būšu tad kā ar samazgām apliets". īstenībā jau, ja publicēs par visiem, tad neviens netiks individuāli izcelts. tas ir kā pirtī - kad visi ir obligāti pliki, nevienam nav kauns. - Atbildēt
- 4.12.11 12:48 #
-
Te nu arī pats nonāci pretrunās - ja jau publicēs visus vārdus un visiem būs vienalga, tad kur augstāk minētais arguments par identificēšanos un personificēšanos? Man pilnīgi neko neizteiks, ja "1983. gadā dzimis jauns vīrietis" tiks nosaukts par Jāni Ozoliņu, pilnīgi neko. Ja es Jāni Ozoliņu pazīstu, tad uzzināšu tāpat no citiem avotiem (jo kriminālziņas šā vai tā nelasu). Izvērsti raksti ar vārdiem, uzvārdiem un viedokļiem būtu jātaisa tikai tad, kad žurnālists ir noskaidrojis apstākļus, aptaujājis visas iesaistītās puses un sakompilējis to visu kaut cik vērtīgā rakstā (piem., no šī varam mācīties, ka tramvajam vajag skaļāku zvanu un tajā krustojumā ir jāuzliek labāk redzamā vietā luksofors). Bet tas ir pilnīgi cits žanrs, nevis trīsrindu policijas ziņa, kurā no personu vārdiem nav nekāda labuma, drīzāk otrādi.
- Atbildēt