Faith Club

vergu-policejiska lupatlašu valsts
2010.03.18, 20:59
atļaujos pārpublicēt no dienasgramata:

Kādā valstī mēs dzīvojam? Kas ļauj varas iestādēm iedomāties, ka policejisks režīms atbilst mūsu valsts iedzīvotāju pamatinteresēm? Dažu nedēļu laikā mēs saskaramies ar vairākiem piemēriem tam, kā varas iestādes pieņem radikālus lēmumus jautājumos, kas cieši saistīti ar cilvēktiesībām brīvi iztikties un paust savu viedokli. Datu valsts inspekcija slēdz mājas lapu lembergs.info, pamatojot to ar privātpersonas iesniegumu, kurā tiek apgalvots, ka aizskarti viņa personas dati (vārds, uzvārds un informācija par iegūto izglītību). Rīgas Dome pieņem lēmumu aizliegt iedzīvotāju pulcēšanos 16. martā - neatkarīgi no tā, kas ir šie cilvēki un kādu apsvērumu dēļ viņi vēlas sanākt kopā. Latvijas Universitātes Filozofijas studiju programmu padomes atklātajā sēdē tiek tiesāts students, kurš atļāvies publiski apšaubīt savu pasniedzēju godaprātu un kvalifikāciju, tiek ierosināts viņu izslēgt no universitātes. Ekonomikas policija arestē un slēdz e-bibliotēkas serverus, balstoties uz vienas izdevniecības apšaubāmām pretenzijām. Vispirms aizliegt un pēc tam noskaidrot apstākļus. Pirmām kārtām nolikt valsts pilsoņus pie vietas un tikai pēc tam paskatīties likumdošanā. Drošības un kārtības principus nostādīt virs vārda brīvības un sabiedrības tiesībām. Budžeta samazināšanas apstākļos pastiprināt represijas pret iedzīvotājiem sīkākos un vieglāk konstatējamos pārkāpumos, nevis mobilizēt spēkus bruņota bandītisma un laupīšanu apkarošanai. Sēdēt pie datora un ķert interneta pirātus nevis iziet slidenajās un piesnigušajās ielās, nodrošinot drošību un kārtību tur. Latvijas valsts, pieņemot Eiropas neveiksmīgākās un pazemīgākās valsts lomu, vienlaikus nostājas aizkaitināta sargsuņa pozā, demonstrējot nodrupušos zobus un nelāgu elpu attieksmē pret pašas pilsoņiem. Ierosinātās krimināllietas pret 13. janvāra bruģakmens metējiem joprojām karājas gaisā, iegūstot tikpat butaforisku fona attēla bezkaislīgumu kā gadiem ilgi savilgušās digitalizācijas vai Lemberga stipendiātu lietas. Galvenais ir apsūdzēt, arestēt, apturēt, aizliegt, bet sarunu par tiesiskumu un likumību atlikt uz nenoteiktu laiku. Smieklīgākais, ka to visu taču nedara kaut kādi citplanētiešu monstri vai ģenētiski modificēti kārtībsargi. Tie pārsvarā ir tādi paši cilvēki kā mēs ar jums. Samulsuši, sanīkuši, izklaidīgi un bezatbildīgi, pikti par savu samazinātu algu un neatdoto parādu, nikni uz saviem tuvākajiem un pirmām kārtām - uz tiem tur, augšā. It kā augšā kāds būtu. It kā mēs paši nebūtu tie, kas nosaka, kā gribam dzīvot, kādu televīziju gribam skatīties, kādus nodokļus maksāt un dzert 1. septembrī alkoholu vai nedzert. Kurā brīdī mēs pazaudējām šīs tiesības un nodevām tās neeksistējošajiem noteicējiem "tur augšā"? Kas ir ar jums, latvieši?
0 raksta ir doma