- 2009.03.04, 22:11
- "With local interest rates at 15.5 percent and the krona rising, [the smart thing] was to borrow not kronur but yen and Swiss francs. They paid 3 percent interest on the yen and in the bargain made a bundle on the currency trade, as the krona kept rising. [...]
But, in October, after the krona collapsed, the yen and Swiss francs they must repay are many times more expensive. Now many Icelanders—especially young Icelanders—own $500,000 houses with $1.5 million mortgages, and $35,000 Range Rovers with $100,000 in loans against them."
Stāstiet man ko gribiet, par to ka jāaizņemas apdomīgi un jādomā pašam ar galvu: ja bankai vajadzēs, banka tev iestāstīs ko vien grib. Un tu darīsi ko tev teiks - tev piedūks pilnas ausis, masu mēdiji, ģimene, draugi un kaimiņi. Un tu ņemsi un pirksi, un darīsi ko tev liek. - 21 rakstair doma
- 5.3.09 17:47 #
-
Neaizmirsti tikai, ka ar uzstādījumu "cilvēki ir stulbi" sākas jebkurš autoritārisms. Kā šamie parasti beidzas, arī ir zināms.
- Atbildēt
- 5.3.09 18:12 #
-
Tas lielā mērā ir interpretācijas jautājums.
Paķēru no wikipedia, jo šoreiz nav tik būtiski: Authoritarianism describes a form of government characterized by an emphasis on the authority of the state in a republic or union. It is a political system controlled by nonelected rulers who usually permit some degree of individual freedom.
Tagad mazliet paregulējam optiku, lai sāk skaidri rādīt. Proti, "uzsvars uz autoritāti" (tiešām pavēlēm un bezierunu paklausīšanai) pamazām atmiglojas līdz situācijai, kurā viedoklis tiek ražots masu medijos, cilvēkiem tiek iestāstīts.
Un vienīgā atšķirība starp klaju autoritārismu un t.s. demokrātiju praksē ir tāda, ka demokrātijas apstākļos cilvēki mākslīgi radītos viedokļus maldīgi uzskata par saviem. Propaganda (un mazmeitiņa - reklāma) - tā sauc šo cilvēkprogrammēšanas nodarbi.
Un visam fonā - neko nepiešūt, jo cilvēks ir racionāls un autonoms! Ja?!
Mēs viņus vadām kā aitas, bet ja kaut kas pēkšņi nepatīk, allaž var pateikt "pats vainīgs!"
P.S. Pēc būtības gribēju pateikt kaut ko citu, Maksa Vēbera "politiskā aicinājuma" uzstādījuma garā: Vienīgi tam, kas ir drošs, ka nesalūzīs, ja, raugoties no viņa viedokļa, pasaule izrādīsies par dumju vai pārāk nekrietna tam, ko viņš tai vēlas piedāvāt, vienīgi tam, kas, neraugoties uz to visu, iespēj pateikt "Un tomēr!", ir aicinājums uz politiķa profesiju.
(Makss Vēbers. Politika kā profesija un aicinājums. Rīga, Zvaigzne ABC, 1999. - 91. lpp)
Nevar atbildību par nolaistu valsti izkaisīt uz indivīdiem. Nevar savu neizdarību pamatot ar tautas stulbumu. Tu tur esi iecelts (praksē: pašiecēlies), lai darītu savu darbu, pārstāvētu tautu. Ja tu redzi, ka tautas vēlmes, banku darbība vai starptautisko kantoru aktivitātes dzen valsti postā, tad tavs pienākums ir pieņemts adekvātus likumus. Ja nemāki, mācies; ja negribi, vācies. Un neviens neliedz arī tautai paskaidrot; TV/radio/preses laiktelpu allaž var dabūt; uzfilmēt dokumentālas filmas; panākt, ka vienkāršo iedzīvotāju finansu institūcijas aizsargā nevis apzog utt.
Un nekādu autoritārismu nevajag! Pietiek ar acumēru.
Ak jā, šajā shēmā gan tiek piemirsts, ka nav svarīgi - demokrātija vai autoritārisms, ciktāl tā visa pamatā ir monetārismā balstīts kapitālisms. - Atbildēt
- 5.3.09 18:46 #
-
Imho Tu vienā putrā jauc politiķu atbildību, mediju atbildību un katra individuālo atbildību.
- Atbildēt
- 5.3.09 19:11 #
-
Es nejaucu putrā; putra ir no tā, ka reāli saistītas lietas tiek uzdotas par nodalītiem fenomeniem. (Neatkarīgi mediji? Godīgs parlaments/valdība? Informēta sabiedrība? Tīrs bizness? - Kaut viena no šī sfērām patstāvīga?)
Tagad jau tieši tāpēc esam tur, kur esam, ka ikviens no dažāda kalibra dalībniekiem var kaut kā отмазаться; vainīgo nav, uzmesti gan esam. - Atbildēt