- 2007.04.10, 00:14
- Pieņemsim, ka man mājās dzīvo robotsunis Aibo un parasts felis catus ruds runcis Bobo.
Abi divi reaģē uz šādiem tādiem kairinājumiem. Kad es nāku mājās, skrien pie durvīm. Kad es sēdu pie TV, ielavās istabā, un guļ kautkur līdzās. Kad grabinu paiku, skrien ēst (Aibo skrien ēst nosacīti). Pārējo laiku vai nu vazājas apkārt, vai guļ.
Tad lūk, jautājums par saprātu - ja īpaši neiedziļināties, tad abi divi viņi ir vienādi.
Jā, kaķis varbūt cieš, ilgojas, uztraucas, grib ēst, grib gulēt, grib spēlēties. Robotsunis neko negrib, tikai eksistē.
No neuzmanīga vērotāja skata punkta, šie abi divi ir vienādi. Neuzmanīgs vērotājs nepamanīs kaķī nekādas intelekta vai apziņas pazīmes. Un savukārt robotsunī novēros kautkādas saprātīgas uzvedības pazīmes.
Searle jautā - vai visu semantiku var aprakstīt ar simboliem. Vai nevar? - 16 rakstair doma
- 10.4.07 11:36 #
-
jā, bet es izslēdzu neparedzamības faktoru, ierobežojot novērojumus tikai savā dzīvoklītī - kur nekas neparedzams nenotiek (pieņemsim, novērojumu periodā, absolūti nekas ārpus ierastā nenotiek).
mums jau šobrīd ir simbolu skaits, kas tiecas uz bezgalību - tas ir, ja katru lietu (entity) mūsu visumā aprakstīt ar simbolu + piekabināt kautkādu semantikas aprakstu (kas tā par lietu tāda ir, kāda ir tās būtība), tad mums ir jāapraksta milzīgi daudz lietas...
savukārt, ja nav jāapraksta tik daudz, t.i., ja ierobežo vidi kas ir jāapraksta, var izveidot primitīvu saprātiņu, kas māk šajā vidē funkcionēt, ne sliktāk kā "īsts saprāts".
Laikam beigu secinājums ir tāds, ka Searle definē saprātu, kā tādu, kas adekvāti prot funkcionēt mūsu visumā (mūsu objektīvā realitāte), bet ne kā tādu, kas māk funkcionēt kādā simulētā visumā - ļoti ierobežoti definētā realitātē. - Atbildēt
