5. Jūlijs 2012

• 2012.07.05, 12:53
• “There goes my people. I must follow them, for I am their leader.”
  - Mahatma Gandhi
  
  
  Būt labam kopienas moderatoram ir smags, un ārkārtīgi nepateicīgs darbs. Būt sliktam moderatoram ir pateicīgs un patīkams darbs: var izrādīt savu varu visādos veidos, kaitināt kopienas dalībniekus un, faktiski, mērdēt kopienu, gūstot enerģiju. Labam moderatoram būt ir paciest apvainojumus un nopēlumus, atdot enerģiju kaitināšanu neuztverot personīgi (neko neuztverot personīgi, tikai caur attālinātu prizmu klīniski vērtējot kā pārkāpumu pareizi apkarot, lai tas kopienai visumā būtu par labu), savu "varu" uztvert tikai kā atbildību un pazemību: sarunu no spēka pozīcijas kā kļūdu, izgāšanos.
  
  Moderators skatās, lai komūna neapēd sevi. Bet arī novērst procesu nav iespējams - ja ir tā lemts, jebkura iejaukšanās tikai paātrinās sagruvi.
  
  Troļļa meistarstiķis ir pavērst komūnas neapmierinātību pret moderatoru - patiesi, labāk ir paciest gaumīgu troļļošanu, nekā kārtības labad draudēt, brīdināt, dzēst. Vienmēr jāapsver, vai ārstniecība nenodarīs vairāk ļaunuma nekā pati slimība. Brīdinājums par nelielu offtopiku pats arī ir offtopiks: ja bija viena offtopic ziņa, tagad ir divas. Situācija nav uzlabojusies - tātad iejaukšanās nav attaisnojusies.
  
  Moderatora meistarstiķis ir pavērst komūnu pret troļļotāju: patiesi, vienīgais veids kā leģitīmi apkarot pārkāpēju, ir vispirms nodrošināties ar komūnas atbalstu sev. Vienkāršākais veids - caur pazemību un apvainojumu pieņemšanu parādīt ka pārkāpējs ir rupjš, nav pelnījis cieņu, līdz komūna vēlas redzēt kā pārkāpējs dabū pretsparu ar brutālu spēku. Jeb - vienmēr jāļauj trollim vai pārkāpējam "nopelnīties" līdz konflikts ir absolūti viennozīmīgs, kur moderators ir pati pieklājība un pazemība, bet pārkāpējs ir rupjš cūka, kas saprot tikai dūres spēku.
  
  Sekojoši - lai nodrošinātos ar leģitimitāti (atbalstu), nepieciešams ļaut konfliktam ritēt savu gaitu, nedrīkst priekšlaicīgi izmantot spēku (lai gan skaidrs jau kā viss noritēs un vilinājums ir liels), ir jāpatur prātā ka komūnas labumam un atbalstam ir nepieciešams ļaut trollim tevi apvainot un kaitināt (lai kļūtu viennozīmīgi redzams kurš ir agresors un kurš ir upuris).
  
  Starp leģitīmu spēka izmantošanu, un neleģitīmu, bieži vien starpība ir mata platumā. Tad trollis spēj izrādīties upura gaismā, un moderators par agresoru (un es piekrītu - moderators vienmēr ir un būs agresors pēc noklusējuma, ja vien nav pierādīts pretējais. un arī tad, jāvērtē vai moderators ir bijis gana pacietīgs, pieklājīgs, pazemīgs.).
  
  Būt labam moderatoram ir smags, nepateicīgs darbs.
  Vispirms jālūdz. Jābrīdina ar labu. Jābrīdina vienkārši. Tad var piedraudēt. Un tad var piemērot spēku. Bet vienmēr ir jāsāk ar lūgumu (kaut lai tevi pirms tam nolej ar dubļiem).
  
  Skaidrs, ka vilinājums ir padoties domai "fuck that, nav man tas jādara". Un nav jau arī - tas nav tavs pienākums vai imperatīvs. Vienīgais iemesls tā darīt ir doma par kopienas veselību, par savas pozīcijas leģitimitāti, un tu iegūsti autoritāti tieši pazemīgi darot tā, kas nav pienākums darīt, bet tu vienalga dari.
  Tags: piedāvājums
  
  
• 14 rakstair doma

• par universālā likuma ideoloģisko strupceļu
• 2012.07.05, 14:17
• Šobrīd valda priekštats par to ka likumam ir jābūt absolūtam, universālam un maksimālam, es pieņemu ka tam ir kāds sakars ar Kanta imperatīviem, bet visā visumā, universalitāte un absolūtisms ved strupceļā.
  
  Apskatīsim 2 piemērus
  1) Alkohola lietošanas aizliegums publiskā vietā, speciālais gadījums ar alko sabiedriskajā transportā
  2) Ubagošanas aizliegums Rīgā
  
  Ar alkohola lietošanu ir tā, ka vajadzētu atļaut nedaudz iedzert, bet neļaut kapitāli dzert un piedzerties. Problēma, protams, ir ka sabiedrība nav nobriedusi pieņemt ka tas faktiski būtu alkoholiķu un bomžu diskriminācija, bet ar mērķi turīgākai (normālai) sabiedrības daļai ļaut mēreni iedzert.
  
  Ja lietot alkoholu ir aizliegts, tad visi vienlīdzīgi - nedrīkst neko. Ja ir atļauts, arī ir visi vienlīdzīgi - gan klerks kas uzvalciņā braucot uz māju vilcienā iedzer kādu malciņu alus, gan samīzies, smirdīgs bomzis kas turpat ko kakliņa trekterē kautkādu krutku. Bet ja atļauts būtu iedzert (bet ne piedzerties), policists malkojošam darba rūķim pasmaidītu, bet piedzērušos bomzi ņemto aiz rociņām, un vestu uz iecirkni formēt protokolu. Kas sanāk - diskriminācija.
  
  ***
  
  Ja ubagot ir atļauts bez nosacījumiem, tad ubago visādi pa gabalu smirdoši utaini subjekti no kuriem blusas lec, visādi nepatīkami tipāži uzstājīgi pieprasa naudiņas, izmanto bērnus utt. Bet ja aizliegts, tad neubago neviens (no acīm prom, no sirds ārā).
  
  Ja sabiedrība būtu gatava likuma relatīvismam, varētu atļaut ubagot ja cilvēks ir tīrs, ar higiēnu viss kārtībā, ja nekādi neuzmācas, vai spēlē mūziku, un vispār, rada pārsvarā pozitīvu iespaidu. Tas ir, ubago ar zināmu pašcieņu, piemēram formāli tirgojot kādu avīzi vai kautkā muzicējot. Kas sanāk - diskriminācija pret cilvēkiem kas pat to vairs nespēj. Policists ielas muzikantam uzsmaidītu, bet kādu kas nav nomazgājies un nedaudz ož, ņemtu pie rokas un vestu formēt protokolu.
  Tags: likumi
  
  
• 6 rakstair doma