Faith Club
Faith Club
4. Decembris 2009
- Tautas varas vertikāle
- 2009.12.04, 10:54
- Izskatās, ka tie, kas pie varas, cenšas izvairīties no atbildības, un vainu par savu noziedzīgo nekompetenci uzvelt pašai tautai...
***
Vispār, izstāstīšu kādu fabulu. Pats es esmu programmētājs - izstrādāju lietojumprogrammas priekš visādiem IT projektiem. Apdrošinātājiem, bankām dažreiz - klienti ir lielie uzņēmumi ASV, Austrālijā, Kanādā. Parasti klients atnāk ar kādu skaidri, vai (biežāk) neskaidri definētu problēmu, tad sistēmanalītiķi un arhitekti piedāvā risinājumu, tad vadītāji ar analītiķiem prognozē budžetu un termiņus, tad tiek uztaisīts plāns (teikšu kā ir - bieži vien iebakstot ar pirkstu debesīs, ar precizitāti +/- viens gads, un +/- miljons dolāru, T&M tipa projektos), tad iecelts projekta vadītājs (vadītāju komanda), un aiziet zēģelēt.
Savāc priekš projekta programmētājus, izveido grupas, grupām dod (sadala) uzdevumus, un davai programmēt. Tā sākas projekts. Un projekts turpinās. Vadītāji vada, analītiķi seko prasībām un functionalitātei, piedomā lai mērķis būtu sasniegts, bet programmētāji dara savu darbu - programmē. Un pienāk laiks, kad mērķis vai nu ir sasniegts, vai izgāzts.
(IT projekti, kā zināms, izgāžas diezgan bieži. Ir dzirdēti skaitļi, ka mērķi (laiks+budžets+funkcionalitāte) nesasniedz no 60% līdz 80% projektu.)
Pieņemsim, ka konkrētais projekts ir izgāzies. Kas vainīgs?
Pēc manas pieredzes, programmētājus par nekompetenci gandrīz nekad nevaino. Programmētājs strādā tik labi, cik vien labi var - augstāk par dirsu vienalga neuzlēksi. Jaunu galvu neuzskrūvēsi. There is no silver bullet.
Gandrīz vienmēr vainīgie ir vadītāji. Vai vadītāji ir vainīgi absolūti pie visām problēmām?
Budžets pārsniegts? Slikti saplānojāt budžetu! Nemāki plānot, nelien. Vai arī iemācies! Tas taču ir tavs darbs, kuru tu pats uzņēmies darīt. Un... ja tu esi uzņēmies darīt to ko nevari, to sauc par "neatbilstību kvalifikācijas prasībām", un tas jau robežojas ar krāpniecību.
Klients saka, ka uztaisīts ir pilnīgs mēsls, galīgi garām? Sistēmanalītiķis vainīgs, kāpēc nenoskaidroja ko tad klients īsti grib un ko vajag īstenībā. Sistēma nestrādā? Arhitekts vainīgs - nepareizi projektējis.
Ierindas programmētājs parasti strādā pie nelielas apakšsistēmas, un reti kad iespringst par visu sistēmu kopā*. Tā nav viņu atbildība: algu par šādu pienākumu izpildīšanu maksā arhitektiem un sistēmanalītiķiem.
Programmētāju vaina parādās, ja nododot sistēmu ekspluatācijā, noskaidrojas ka sistēma nestrādā uzticami, vai strādā parāk lēni, tas gan ir tāpēc, ka programmētāji slikti bijuši. (Ja sistēmā pārāk daudz kļūdu, tad pie atbildības sauc arī Kvalitātes vadības cilvēkus (QA) - kāpēc nenosargāja.)
Bet arī dēļ programmētāju sūdiem pie atbildības sauc pašus projekta vadītājus - kāpēc tādiem nejēgām programmētājiem uzņēmies strādāt. Var jau teikt, ka programmētājam būtu pašam jāapjēdz, ka viņš ir nekompetents, un no projekta jāiet prom... Bet padomāsim, kam algu maksā par to, lai kontrolētu vai programmētājs ir kompetents, vai strādā atbilstoši projekta sarežģītības līmenim? Algu maksā vadītājam. Tā ir vadītāja atbildība, viņa darbs ir saprast, vai nekompetentu(s) programmētāju(s) vajadzētu nomainīt, vai pat padzīt.
Visos punktos, tātad, vadītājs vainīgs, jo nav darījis savu darbu.
***
Pēc projektu vadīšanas teorijas, ir arī projekta Uzraudzības komisija. Tai ir tiesības slikti pārvaldītu projektu apturēt, un vadītājus padzīt (aizstāt ar citiem, labākiem). Teorētiski, pēc katra starpposma nodošanas (milestone), projekta uzraudzības komiteja lemj, vai projekta vadītājs ir kompetents, vai nav zaudējis uzticību, un vai viņu īstenībā nevajadzētu padzīt (un vietā ielikt kādu gudrāku).
Bet principā sagaida, ka pats projekta vadītājs izspriedīs, vai viņam izdodas vai nē, un atkāpsies pats, ja nevar pavilkt - ja izrādās, ka smadzeņu kognitīvā kapacitāte par mazu. Nevis ka ar zobiem un nagiem turēsies, šķērdējot naudu, dzenot projektu bedrē.
Bet ierindas programmētājam, tātad, īpaši nav jāiespringst cenšoties vērtēt arhitektu, sistēmanalītiķu, projekta vadītāju, un projekta uzraudzības komisijas kompetenci. Viņam tikai jāstrādā pēc paša labākās sirdsapziņas, rakstot kodu.
Tiem pārējiem jau arī - ir tikai jādara savs darbs. Nekas pārcilvēcisks netiek prasīts.
***
Elite pārmet, ka mūsu tauta ir kūtra un neiesaistās, un tā tālāk un tā tālāk. Bet kur tad ir mehānismi kā tauta varētu iesaistīties.
Pajautāsim tiešāk: vai tauta TIEK IESAISTĪTA? Vai tev ir jālaužas kā pretī straumei, ja tu gribi kautko izdarīt, vai arī tev nāk pretī, uzreiz aicina piedalīties, un sadarboties? Un kam ir spēkā vai nu iekļaut tevi, vai izslēgt?
Pēc analoģijas ar uzņēmumu, vadītājs jau var būt tāds, kam kabineta durvis ir vienmēr vaļā (nāc jebkurā brīdī - ja tev ir kāds jautājums, vai ieteikums, nāc jebkurā, patiešām jebkurā brīdī un runā, tevi uzklausīs, un ņems vērā) un var būt arī tāds tāds kas slapstās, un tu neredzi ne kad viņš atnāk, ne kad aiziet, un kabineta durvis ir vienmēr ciet. (Varbūt viņš tur kabinetā guļ?)
Pēc otrā vadītāja uzskatiem, tavs pienākums būs izmantot vēlīgi atvēlēto pieņemšanas laiku trešā mēneša trešajā trešdienā trijos, pazemīgi pieteikties uz audienci, un žēlīgi stāstīt kā vajag, lai gan zini, ka nekas no tā netiks uzklausīts, un tiks tikai nogrūsts tālākajā atvilktnē?
Fakts ir tāds, ka var būt iekļaušanas (inclusionary) attieksme, un izslēgšanas (exclusionary) attieksme (policy).
Piemēram, iestāde saņemot iesniegumu, konsekventi nogaida 30 dienas, pirms sūtīt atbildi (pie tam - kārtējo atrakstīšanos, nevis atbildi pēc būtības) - jo likums ļauj tā rīkoties. Vai arī atsakās atbildēt pēc būtības uz epastu, citējot Iesnieguma likuma pantus, ka tev jāierodas personīgi, un jāiesniedz izdrukāts un parakstīts iesniegums, un tikai tāds varot tikt izskatīts pēc būtības. (Ja likums birokrātam neuzliek par pienākumu nespļaut iedzīvotājiem acīs, tad lūk - iestāde izvēlas spļaut. Ja likumā ir teikts, ka jāatbild 30 dienu laikā, tev atbildēs precīzi 30tajā dienā, lai gan atbildi sagatavot varēja 10 minūtēs. Tieši tā viņi varbūt dara - uzreiz sagatavo atbildi, bet ieliek rindā, kur marinē visas 30 dienas, visu likumā atļauto termiņu. Tikai lai noliktu tevi pie vietas, ar tavām gnīdas prasībām.)
***
Saeimas apmeklētāju un informācijas centrs piedāvā tevi informēt par iespējām "piedalīties". Salīdzini kaut vai ar Anglijas parlamentu: tevi tur taču burtiski velk iekšā - nāc, skaties, piedalies, mēs tevi lūdzam!
Latvijā? Atgrūž. Neesi saukts. Ja nezināsi kur iet, un kam prasīt (un nebūs kāds paziņa, kas tev pasniedz roku), nekur tu arī netiksi.
Nu, apmeklētāju centrs vismaz sola, ka "mutiski izteiktu iesniegumu Centra darbinieki palīdzēs noformēt rakstveidā" - cik daudzās iestādēs ierodoties, tev būs, kas palīdz pat korekti iesniegt? Es pat teiktu vairāk - ir lielāka iespēja ka darbinieki tavu iesniegumu pacentīsies nereģistrēt, "pazaudēt", lai nav jāatbild.
Iestādes slēpj dokumentus, nesniedz informāciju, tikai atrakstās, neatbild pēc būtības. Kā tad tu vari "piedalīties", ja katrs solis sastopas ar pretestību. Neesi taču aicināts.
Bet elitei gan ir viegli pārmest mums par "sabiedrības kūtrumu". Fakti parāda - cilvēki necīnās jo netic ka "kautko var panākt". Bet vai tad var?
Nu, tā objektīvi, vai tad var? Ja nav pazīšanās un ietekmīgi draugi, cik iedzīvotājiem ir izdevies dažu nedēļu laikā panākt sev labvēlīga likumprojekta pieņemšanu, līdzīgi kā "košēr/halal lopkautuves" īpašniekam?
***
Var norādīt, ka Latvijā mazāk nekā 0,9% iedzīvotāju ir iesaistīti politiskajās partijās, un ka rezultāts ir likumsakarīgs.
Tajā pat laikā partijas ir tādi privāti veidojumi, kur jaunus biedrus neviens negaida, un kur lai uzņemtu par biedru, ir prasība, ka jābūt 2 esošu partijas biedru rekomendācijai.
***
Nu, tad par to varas vertikāli. ( ... tālāk ... )
-
40 rakstair doma