|
Sep. 7th, 2015|06:03 pm |
Jāatzīst — saintriģēji. Būs pie kārtējās apavu maiņas pavasarī jānotestē kaut kas tamlīdzīgs pilsētvidē. Vienīgais, kas mani nedaudz dara tramīgu, ir šāda tipa riepu uzvedība ātros pagriezienos, kurus ņem krietni slīpi, un uz cietām slidenām virsmām, piem., slapja bruģa.
Šīgada braucienā nebijām vēl pametuši Melnkalni, kad jau pamanījos iznīcināt riepu, jo kaut kā nebiju iedomājies, ka pie +50 grādiem būtu jāpumpē "nedaudz" mazāks spiediens. Nu, lūk, un uzliku rezerves riepu — kaut kādu "traktoreni" — līdzīgu tai, ko tu aprakstīji. Pa dūres lieluma akmeņiem, plūstošajām smiltīm un citiem neceļiem, protams, gāja izcili, bet uz asfalta... Ilgi nācās pierast, ka tā saķeres virsma tomēr ir jūtami mazāka. Par slapjo bruģi - gribēju apkārt kaut kādai strūklakai apbraukt pilsētas laukumā. Jā... Knapi savācos.
Savukārt par tiem ātrajiem pagriezieniem — nu tas bija rīlī skērī. Tu brauc savā nodabā uz ~50 km/h lejā no kalna un pagriezienā tā nedaudz iegulies. Tanī brīdī riepa no vidējās protektora zonas pāriet uz sāniem un tur pa vidu tas protektors ir retāks, kā rezultātā sajūta ir tāda, kā tevi kāds tā maigi pagrūstu vai it kā mīkstais būtu piemeties. Pie tā ātruma un ar kādiem 20 kg bagāžas aizmugurē tas spēj izgādāt sirmus matus. Un paliekošas blaknes psihē.
Par Deores klikšķi piekrītu. Manam touring ritenim jau kopš dzimšanas ir Deore XL un tas tika uztverts kā pašsaprotams, ka ātrumi slēdzas ātri, precīzi un tad un tā, kā man to vajag. Kalniem šogad paņēmām Meridas ar tautas klases pārslēdzējiem. Bļa. Never ever. Pie tam tā mašīna tevi pamanās piečakarēt viskritiskākajos brīžos, kad tu pēdējiem spēkiem tin augšā 10% kalnā un no otrā priekšējā gribi pārmest uz trešo. Un nekā. Un tu vienkārši apstājies. Ritenī var ietaupīt uz visu kaut ko, bet nekad uz pārslēdzējiem. |
|