Ja tas būtu viens no retajiem cilvēkiem, ko saucu par labu draugu, bez liekas domāšanas piesegtu. Es uzaugu ar to, ka savus draugus nenodod, ar varas iestādēm nesadarbojies, ja notiek sūdi.

Reāls piemērs iz dzīves (šis notika Zviedrijā):
Vecgada vakars, divi džeki sēž metro, ceļā uz ballīti. Runā par to, kā'pirms pāris nedēļām pīpējuši zāli. Pēc pāris pieturām pēkšņi vilcienā iebrūk policija, šos bez paskaidrojumiem sašņorē. Aizved uz iecirkni, atdala, pārbauda urīnu. Izrādījās, ka viens no pasažieriem esot bijis civilā tērpts policists. Un tad sākas visi triki pēc kartas:

- Tavs draugs tevi nodeva. Atzīsties, būs vieglāk.
- Mēs zinām, ko jūs darījāt. Beidz melot, tavs draugs jau visu pateica.

Un tā tālāk. Viņi abi, protams, neko neteica, savu vainu neatzina, visu noliedza, un pēc cik nu tur stundām viņus izlaida, jo nebija jēgas vairs turēt. Būtu atzinušies, runājuši, varētu būt visādas nepatikšanas.

Tagad vienīgais, kas draudēja, bija sods par vieglo narkotiku lietošanu, bet viņiem ūrīnanalīzes atnāca atpakaļ tīras un viss bija kārtībā.

(Vēlāk it kā esot noskaidrojies, ka policija gatavoja kaut kādu reidu pret kaut kādiem dīleriem, viņiem vienkārši nepaveicās.)

(Reply to this) (Thread)

Šī ir svarīga sajūta, vispār. Zināt, ka vari paļauties, pat nesaskaņojot pulksteņus, jo vienkārši a priori nepieļauj, ka varētu būt savādāk.

(Reply to this) (Parent)