Tā nu kaut kā bija sagadījies, jau gadus X atpakaļ, ka sapatikās man viens meitiets. Kas nebūt ne šokējoši ne oriģināli, bet tā bija. Nāca meituks no tālās Dienvidu Citadeles - Bauskas, tak vēl bija samērā mazgadīga. Un pie visa ar uzvārdu tādu, kā samērā manis cienījamam deputātam. Kā pate pēc tam vēlāk, pie alus, atzinās - mazs un glups skuķis. Bet ne par to stāsts.

Stāsts par to, ka šim meitukam, kā jau katram latviešu, un ne tikai, cilvēkam, reizi gadā, sagadījās dzimšanas diena.

Trrrrrr, teica telefons un otrā galā atskanēja kādas lēdijas balss, kas apliecināja sevi esam kā Ievas (sauksim viņu par Ievu, patiesībā viņas vārds bija Klotilde) draudzeni. Apgalvoja, ka prātīgākais, ko es savā mūžā varētu izdarīt ir - ierasties Dienvidu pilsētā Bauskā un aplaimot Lēdiju ar savu klātieni viņai tik svarīgajā datumā.

Neko darīt, protams. Jaunība, cerības, da i vēl citas klīniskas diagnozes, un Šulcs dodas ielās, lai jau pēc 45 min. būtu Tur.

Un nu jau vakars iraid vēls, lai piedod man baušķenieki, bet - mazpilsēta ir mazpilsēta, visa rezultātā parādās būtisks jautājums - kur nopirkt meitietim lakstus. M-me draudzene ne ar ko prātīgu klajā nenāk, tā ka Šulcs pieņem vienīgo uz to brīdi saprātīgo lēmumu - apgūt pa ceļam esošos mazdārziņus, kas arī tiek izdarīts; sauja pilna ar kaut kādiem nenosakāmas sugas flokšiem un pasākums var tikt uzskatīts par atklātu.

Romantisko gaisotni sabojāja viens vien elements - meitiets jau flokšu saņemšanas brīdī nāca klajā ar paziņojumu, ka viņas vecākiem dārzā augot akurāt tādi paši. Vārds pa vārdam un noskaidrojās, ka flokšus esmu plūcis viņas pašas sūri grūti strādātajā dārziņā.
Tā vei gadās. Atbalstiet Saktas tirdziņu, tautieši!