|
Aug. 30th, 2009|01:12 am |
Var būt arī tā, ka ģimenes dzīvo noteiktā līmenī. Visu laiku ir varējušas, bet tad dažādu iemeslu dēļ šo līmeni saglabāt nav iespējams un, varbūt, ļaudis nav tik attapīgi vai vēl kādi, lai pie pirmajiem viļņiem saprastu, ka labi nebūs un kaut ko darītu lietas labā. (cik saprotu, tā sieviete savā darba vietā saņem 190ls uz rokas pēc nodokļiem, ir jauns dzīvoklis un 2 skolā ejoši bērni - ir tiešām jābūt uzņēmīgam, lai šādā situācijā kaut ko kardinālu safiškotu.
Šķiet, ka šoziem tādu cilvēku un - īpaši - ģimeņu būs gana daudz. Neredzu iemeslu kādam kaut ko pārmest, it īpaši, ja ir ļaudis, kas ir ar mieru bez vārda runas palīdzēt saglabāt eksistences līmeni.
Tiesa, man šķiet, ka marijas celtā baža ir pārlieku liela - ka tur nedz drēbes, nedz apavi ir tik izšķiroša vajadzība, vairāk gan atbalsts nomaksāt parādu, kā arī jurisdiski atrisināt situāciju ar to, kas viņai pienākas un nepeinākas no valsts (oblica komentārs par nepilngadīgajiem bērniem u.t.t.), kā arī kāds palīdzīgs plecs nomainīt dzīves vietu (izīrēt savu dzīvokli un pārvākties uz mzāku), nomainīt, iespējams, darba vietu vai pat darba pilsētu (pārvākšanas, jauns dzīves vietas meklēšana, bērnu pārreģistrācija citā skolā etc.) - sievietei vienai pašai, kurai vienai jāstrādā un jāapgādā ģimene, šajos laikos nav viegli būt zvēram un svilpojot pašai visu atrisināt. Kopsavelkot - iejūtība nedaudz lielāka nekaitētu, nevis naudas skaitīšana viņas naudas makā vai savas atdošana. Kopsavelkot - drīzumā šādi stāsti vairosies.
|
|