Nupat es zinu kaut ko, kas ir vēl skarbāks pārbaudījums par vienkāršu dzeršanu čehiski. Tas ir saviesīgs pasākums krogā, kur pa labi sēž čehu kreaķivščegi un bazarē savā skanīgajā valodā, kamēr pa kreisi — vietējais žurnālists, kurš starp citu, stipri atgādināja unpy, un kāds vācietis, kuri laiž paralēli angliski un krieviski; krieviski pie tam — vācietis, kurš uzaudzis Maskavā. Un tur nu gala beigās galvā panesas pilnīga Bābele un teikumi nāk laukā ar visu šo valodu elementiem vienlaicīgi.

Kas interesanti — visi visus saprata. Bet nogurums no šādiem kultūras svētkiem tāds, ka mājās ar taksi un teju pa taisno gulēt.

Un viss šis ārprāts tādēļ, ka pie piektās dienas sanāca apmeklēt latvju modernās mākslas izstādi Prāgā (modernā māksla, izrādās, sastāv tikai no fotogrāfijas un pāris apšaubāmiem video). Iepazīstinājām vietējos reklamščegus ar tautiskajiem kreatīviem, tā teikt; pārītis, starp citu, tik tiešām bija labi, kaunā nekritām.

Vēl novēroju, ka ir dīvaini redzēt cilvēku, kuram ir vienlaicīgi gan krāniņš (I assume), gan iPhone. Līdzšinējā empīrika liecina, ka spīzdīgos aparātiņus vicina blondas lēdijas, kuras ar ciešanu pilnu seju mēģina izmantot plastmasas nagus, lai kaut jel kā sazinātos ar šo buržuāziskās rūpniecības produktu.