Man likās, ka vingrs/vingrums ir jau reāli eksistējošs vārds, kas, kaut arī mazliet smako pēc trīsdesmitajiem gadiem un pilnajiem peldkostīmiem, tomēr sinonimizē spirgtumu un spriganumu.

Atceros televīzijā manījis baltkvēlu ļaužu sašutumu (arī bibliotēkāru un tamlīdzīgu grāmatvežu vaimanoloģiju) par latviešu slenga vārdnīcas izdošanu. Tā gan bija televīzija, attiecīgi normālus cilvēkus tur pēc definīcijas nerāda, tapēc varbūt viss nav nemaz tik slikti, un 95% no jebkā vienmēr ir bijis sūds.