Pie septītās dienas atgadījās neticamais: es redzēju apkaltu blusu. Un te nav nekādu līdzību, metaforu, zemtekstu, vai kā tamlīdzīga, es tiešām redzēju apkaltu blusu.

Likteņa pirksts jau atkal bija licis mums, sakarā ar kārtējiem pilsētas un organizācijas štāba apmeklētājiem, pastaigāt pa Prāgu tūristu statusā. Kā rezultātā, Strahovas klostera pagalmā, iemaldījāmies puspermanentā miniatūru izstādē.

Izstādē ekspozīcija novietota zem mikroskopiem. Klāstā — jau minētā blusa ar pakaviem, vilcieniņš uz oda kājas, Jēzuliņa portrets uz magoņu sēkliņas, izcakināts Eifeļa tornis ķirša kauliņā un virkne citu izvirtību, pamatā izpildītu zeltā ar neidentificēta aprīkojuma palīdzību.

Redzētais mani tik spēcīgi uztrauca, ka pat neiedomājos par labumu,ko cilvēcei varētu nest autors ar savām prasmēm un tehniku. Paliku klusi un mierīgi brīnoties.

---

Uz globālā normālo, ērto, dīvaino un kaitinošo bankomātu fona, «Česká Spořitelna» ATM-i ieņem īpašu, stabilu pozīciju neciešamības topā.

Vei, kas notiek, ja lietotājs parastais, Aldis no metālapstrādes rūpnīcas, pieiet pie bankmašīnas, taču atbildīgā brīdī pirksts notrīc, un viņš nevilšus palūdz izsniegt 140000 latu skaidrā naudā? Bankomāts pieklājīgi uz ekrāna uzraksta, ka līdz šādai summai kontā mazliet pietrūkst, klik, ja vēlaties nomainīt summu uz mazliet pieticīgāku. Vai, piemēram, «atvaino, lietotāj, man ir beigušās 5-latu banknotes, varbūt vēlies paņemt cēneri?»

Taču ne šiem domas gigantiem, nē. Palūdzot summu, kas pārsniedz kontā pieejamo vai nedalās ar mazākā pieejamā nomināla vērtību, aparāts... izspļauj karti un izdrukā lapiņu, kurā rakstiski paskaidro savas nepiedodamās uzvedības cēloņus.

Ij še tev, sučī karti atpakaļ iekšā, spaidi pinkodu, ar pakausi sajūti aizmugurē rindā stāvošo viedokli par savām gara spējām.

---

Gribētos abus šos cilvēkus, gan to, kurš izgreba kamieļu karavānu un ievietoja adatas acī, gan to, kurš parakstīja ATM-a softwāres gala versiju, sapulcināt kādā sabiedriskās dzirdināšanas iestādē.

Saliet pa 100g baltā, sākumā klusējot pasmēķēt, bet tad katram no viņiem ieskatīties acīs un pajautāt — kāpēc? Kāpēc?