| Atsaucoties uz... |
[May. 17th, 2007|03:41 pm] |
| [ | music |
| | Black Eyed Peas / Sexy | ] |
Ja nu kas fascinē mani cilvēkos, tad tā ir viņu nepārvaramā tieksme pēc autoritātēm. Kaut kādā sakarā katrs uzskata, ka būs galvastiesu augstāks, ja savu viedokli pamatos atsaucoties uz kādu Smitu, Berghoffu vai Akamakaradzi.
Izlasa lietotājs kādu tekstiņu un šķauda jo nicīgi — wee, kas par muļķībām, saka, to nevar par pilnu ņemt, nebija jēga laiku tērēt. Aber tikko tu viņam izstāsti, kāds šafrāneks ir šo garadarbu uzrakstījis — Ō, jā, respect. Tikai teksts nav mainījies, saturs arī ne.
Jo kaut kā nākas, ka nav svarīga ne forma, ne argumentācija, kas sastopama materiālā, lai vai kas šis materiāls būtu; svarīgs ir The Autors. Un autoram jābūt Vispārēji Pazīstamam (no 4 cilvēkiem vismaz 2 ir jābūt dzirdējušiem šo uzvārdu) un tikai tad tam būs jēga un katru muļķību varēs patosa pilnām acīm citēt. Jo normālā situācijā, normālā sarunā uz frāzi «Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu» citu atbildi kā «Какую хуйню ты тут несёшь» gaidīt nevajadzētu, bet jūzeris domīgi piever acis un pusbalsī nosaka «Koelju».
Ā. Ō! Jā. Piepeši šis teikums vairs neizklausās pēc satrakota kristieša murgiem, bet ir kļuvis Jēgpilns.
Aha.
Un ne jau uz rakstīto vārdu vien tas attiecināms. Skat — ir tāda prātam neaptverama dabas parādība, kā mode. Tas ir tāds cundurs, ka daži ļoļiki paurbina degunus un izdomā Sezonas Tendences un nenormāls kvantums sekotāju piepeši apjēdz, ka jā. Šis ir Smuki, kamēr tas, kas bija vakar — Nesmuki. Un nāk klajā ar frāzi «Londonā tā vairs neģērbjas».
PSC, tā ir laikam ģeniālākā frāze, par kuru varētu meditēt neapstājoties. Tas sit pušu visus koelju ar sentekziperiem kopā ņemtus savā daudzslāņainībā. Londonā! Jēziņ, pirmkārt paskatīsimies, nevis kā Londonā ģērbjas, bet kas to dara. Tiem sievišķiem var uzkrāsot ziemassvētku rūķa meikapu un "gaisīgam kontrastam" ietērpt viņas caurspīdīgos aizkaros, tas situāciju glābs tik pat ļoti, kā jaunās Pierē Kardāna klōzītes. Bet nē — ir, vei, svarīgi, kā viņas šomēnes visas izlēmušas aptērpties (lasīt: kas jaunajā H&M pievedumā). Un kas ir vēl svarīgāk — kā viņas to darīja un vairs nedara!
Kaut kā atgādina Jauno Veļas Pulveri 3, kas tagad mazgājot pavisam baltu, lai gan pirms gada Jaunais Veļas Pulveris 2 solījās darīt tieši to pašu. Un neviens pat neiedomājas, ka tad jau sanāk, ka viņus pagājušajā gadā наебали.
Aber tā ka padomāt līdzi, ieskatīties spīģelī un uztērpt to, kas pašiem patīk — tas nea. Jo Romā jau staigā savādāk.
Tur ir siltāk, ibio!
Un lai izklausītos vēl gudrāki, ļaudis nespēj pieņemt, ka ikdienišķas, normālas lietas ir vienkārši ikdienišķas un normālas lietas. Tas nav ajūrvēdiski, vajag iedot Vārdu, vajag to nosaukt par Teoriju, visu vajag smuki sasistematizēt un pēc tam Pētīt. Skat, piemēram — viss bija jauki un skaisti, cilvēki rakstīja savas piezīmītes uz interneta malām, kurš interesanti, kurš regulāri, kurš — kā nu mācēdams, un spīdēja saulīte un bija prieks pavērties, ko tad pēdējā laikā kurš uzgrabinājis. Un ja labi uzgrabinājis, tad atzīt to par labu esam un arī sev kaut ko smelties. Un pilnīgi pH bija, vai autors tam ir Vītoliņš, Šafrāneks vai cits kaut kāds nīlsens. Bet tad ļaudis sāka sev iecelt Guru un atzīt visu viņu veidoto par labu esam. Un nāca citi ļaudis un sāka sistematizēt un pētīt. Un iestājās vispārēja un globāla blogosfēra.
«Luposlipophobia — bailes paslīdēt uz vaskotas virtuves grīdas, ap galdu bēgot no diviem saniknotiem vilkiem» © Larsons. Precīzāk nepateiksi, man domāt.
Krossposts no. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}