Iemīlēties var ātri.
Pieķerties vajag lēni.



Savādāk pieķēršanās pēc slavenajām šķiršanās frāzēm var kļūt par apsēstu mīlestību. Tā ir daudz bīstamāka.

Saritināties kādā siltā segā. Sēdēt uz balkona.Gluži kā bērnībā.Es tā gribu.Man pietrūkst tā mazā,netīrā, šmulīgā skuķa, kas devās tur, kur acis rāda. Apbrīnoja lapu dzīslojumu, kā Van Goga gleznu. Viss, kas man ir palicis, ir atmiņas, kas no mana prāta izspiežas katru dienu arvien vairāk un vairāk. Piemirsti sīkumi, piemirstas smaržas, piemirsti pieskārieni. Mana dzīve sastāvēja no sīkumiem. Un man tas patika, es to mīlēju. Lūk kā es milēju dzīvi-smalki un viegli.

Visa dzīve ir viens liels blefs. Skatos un smejos. Zinu, ka man nav vienalga, bet jo vairak tādas uzmanibas, jo vairak tādi izgājieni, jo vairāk tā visa. Jo vairāk cieņas nav, jo vairāk kļūst par izsmieklu, jo vairāk tas krusts velkas pār viņu. Un es apjaušu to, ka viņam tomēr nav vienalga, un es apjaušo par to, ka viņam neiet spoži. Bet es apjaušu to, ka es esmu laimīga. Viena bļāģ, bet laimīga. Ar daudz draugiem,smiekliem, bagātīgi pavadīto laiku. Un zini ko ,mīļais, visticamāk Tevi tā arī neviens nemīl no sirds. Bet es jūtu, ka mani mīl. Un daudzi. Protams, ne jau tik daudzz kā zvaigznes debesīs, jo tās ir bezgalīgas. Bet zini ko, mīļais? Cik daudzi cilvēki Tev vienā dienā ir pateikuši to, ka mīl? Man šķiet, ka tādu frāzi Tu dzirdi un lasi retāk un retāk. Līdz reiz būs tā, ka Tev šī frāze drīz būs tikai leģenda, par kuru Tu lasīsi tikai grāmatās. Un Tu pēc tā visa skumsi, kā tārps pēc sulīga ābola.

Mājas flīzes ir aukstas.Kājas basas.Nagi grib iecirsties kāda miesā ar naidu.Tā lai paliek rētas uz visu mūžu.Tā lai atceras.

Un man likās ka tie dadži pie manas sirds bij tikai pielipuši. Šķita, ka jau lēnām krīt nost. Bet izrādās tie ir tik asi un stingri iedūrušies,ka visas sirdssapes strāvo pa visu manu ķermeni. viss krūškurvis smeldz. Un ja šīs sāpes savienoju kopā ar domām. Es noreibstu no smaguma. Bet, saka, ka liktenis uzliek tikai tik smagus uzdevumus, cik mēs spējam izturēt. Es ceru, ka liktenis ir taisnīgs pret mani, un es ceru, ka tas viss, kas pēdējā gada laikā ar mani ir noticies atmaksāsies. Es no tā nogurstu. No ļaunām acīm, no ļaunām domām, no cilvēkiem, par kuriem neesmu neko sliktu teikusi. Viņi ļauni atspēlējas. Dēļ kā? Dēļ tā ka paši neprot dzīvot. Japaruj citu dzīves vēl līdz. Intelektuālu padibenes.

Un vispār bezprāta stāvoklis atkal sāk iestāties. Domas par eksistenciālām tēmām. Atkal bezjēdzīga prātošana.

Šodien jāņi.Jāsāk jau līgot.

Mīlam tos, kurus neizprotam.Uz to tas viss balstās.Galvenais mērķīs šai mīlestībai ir sākt atkost otru cilvēku, kurš nepakļaujas un un nav pieejams.Tā vairāk ir kā ziņkāre, vai spēs atkost,izprast un beigās saprast.Bet tad kad Tu cilvēku esi iepazinis pilnīgi. Paredzi, ko tas teiks, kādas ir tā domas.Cilvēkam pazūd visa leilā apmātība.Čaula ir pārkosta. Spēt paredzēt otru, sāk tracināt. Kādu laiku uzpūstā apmācība. Ideālais, interesantais cilcvēks sāk likties vienveidīga māla pika. Un mīlestība pārtrūkst kā elektrības vadam uzkritis koks. Pēkšņi,negaidīti kā ar nazi nogriezt. Tādēļ pie šādām apmāktības mīlestībām nepieturēties. Blefs.

Man's love only death roses.

Cilvēki mēdz teikt par daža laba rakstīto, ka nepatīk, jo tas viss ir sarakstītais tik haotiski.Bet, vai nebūtu tā, ka visiem būtu jāraksta. Mūsu domas taču ar ir haotiskas un tās šaudās no vienas vietas uz otru.Sīkākais diedziņš mūs aizslidina no vienas tēmas mūsu prātā uz otru.Mēs visi esam haotisma prāta iemiesojumi.Tikai cits ir drosmīgāks un visas savas domas izleik uzrei uz papīra, nevis uzraksta vienu teikumu un tad ilgi domā, kāds varētu sekot nākamais teikums.Uzskatu domas ir tādas, kādas tās ir.Nevajag mākslīgi veidot un rādīt citiem cilvēkiem savu domu klāstu saliktu plauktiņos.Saukšu to par mākslīgo intelektu.

Es uz brīdi apstāšos.Man vajag pabūt ar sevi.

Man vienmēr ir bijuši savi likumi.īstā mīlestība,lēnprātība.Bet ko darīt, ka citreiz dzīvnieciskās nakts dzīvnieku tieksmes ietekmē visu.Pārbradā pār kādu koši sarkanu,mīlestības pilnu magoņu lauku.Pār kāda cita magoņu lauku. No rīta tikai atstājot pēdas. Pēdas uz otra lauku un manu sirdsapziņu. Tajā brīdī jūtas neitralizējās. Ir tikai tieksmes.

Nezinu, kādēl mūsu prātus un jūtas tik ļoti ietekmē naktis.Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi, ka naktīs cilvēki jūtas visvientuļāk.Pārņem smagas domas, kas triecas cauri mūsu kauliem ar lielu spēku, kas visas emocijas sakāpina līdz bezcerības visaugtākajai pakāpei.Sirdij paliek smagi, visas vieglās prāta pūkas saplok un vairs nelido.iestājās ilgas un alkas pēc cilvēkiem, kas ir mūs sāpinājuši un noniecinājuši.Mutē uz mēles paša,paša gala sakrājas frāzes, pat teikumi, par kuriem mēs dienā nedomājam un pat nevēlamies domāt. Naktis ir tumšas. Tumsa ir melna.Melnā krāsa cilvēkiem asociējas ar tukšumu un NEKO. Tas ievelkas mūsos tā lēni un nemanāmi. Klusi pārņem mūsu domas. Un naids sāk pārvērsties par skumjām un neskaitāmām neskaidrībām. Piemēram, par to, cik daudz kas nav izteikt un pārrunāts, cik ļoti mēs jūtamies tukši.
Arī man tā vakar gadījās. Tumsa ir melnā maģija.Kā smags akmens, kas krīt virs mums.Tad mēs paši paliek par aukstām un trauslām kristāla vāzēm, kas vēlas, lai tās tiktu ieskandinātas dzidri un skaļi. Lai mūsos dobji neskanētu šaustīšanās un sevis žēlošana.Es vakar grībēju un ilgojos. Bet no rīta, kad pamodos, manī ieplūst diena un siltums. Un tad ir viena domā:"Cik es vakarnakt muļķīgi domāju un jutos."Bet Nāks nakts pēc nakts.Būs tādas vēl daudz.Un bez tām neizpalikt.

Cilvēkiem ir ko teikt.

Aizvērt acis tik cieši, ka galvā redzi varavīkšņkrāsas punktiņus.

Kā būtu, ja es atvērtu logu un spirgtajā gaisā nobļautos:"Es sevi mīlu." Jā es zinu.Tam esmu par gļēvu.Un turklāt tik daudziem nedaudz samelotu.Bet šodien jūtos, kā sevi mīlētu.Tas tā.īsi un atklāti.

šodien galva smaga.Pat ja man uzmestu kādus 5kg ķieģelus klāt. Es nejustu nekādu atšķirību.

Kaut kā visas šīs dienas lielā vienaldzības skurbulī.Tas laikam tāpēc, ka es visu laiku sevi nodarbinu ar zīmēšanu un lasīšanu.

Vairs neatceros, kad mani kāds ir apskāvis čieši. Cieši, bet maigi.Maigi, bet kaislīgi.Kaislīgi un uzmanīgi.

Vakar reibuma skurbulī.Cerēju, ka kāds varētu atnākt ciemos dēļ manis.Apgulties uz zemes.Un vienkārši gulēt.Un būt.Tā,lai es varētu pieliekties pie kāda. Lai man būtu kāds, pie kura es varētu pieliekties.Un vienkārši noskūpstīt pieri tam, kas tur guļ uz grīdas dēļ manis.Jo viņš vienkārši ir vēlējies būt, kur es esmu. Sen nav neviena bijis, pēc kura es varētu ilgoties, kas ilgojas pēc manis, un kas vēlās būt tur, kur es būšu.Tā abpusēji.Bet...Nav un nebūs.Ilgi nebūs.