Dažreiz kādas ilgstošas simpātijas ir jāatstāj aiz muguras. Ja nu es tiktu pie tā, ko esmu vēlējusies 3 gadu garumā. Ja nu man nāktos vilties tajā, ko es esmu vēlējusies? Tad labāk vienkārši atstāt to visu aiz muguras, palaist vējā un saglabāt savā atmiņā tādu, kadu es savā prātā esmu vizualizējusi un perfekcionizējusi. Tas tā.
LAI BŪTU SKAISTĀK.

Labi.Ko gan es varētu sagaidīt kaut ko pēdējā laikā. Vispirms jātiek galā ar sevi. Un tad var gaidīt kādu, kam es varētu sākt rūpēt.Cheer up girl,cheer up!

Cilvēki mainas.Bet tomēr nekas nemainas.Notiek viens un tas pats aplis jau entajās paaudzēs!Mēs piedzimstam,izdzīvojam bērnību,izspiežam jaunībā vismuļķīgākos idiotismus, lai vecumdienās domātu kāds idiots es biju, kad biju jauns.Labi.Kas seko tālāk?mēs pabeidzam vidusskolu,nonākam strupceļā,citiem-jaunas dzīves sākumā.Bet kopumā.Mēs visi atradīsim otras pusītes,lai radītu bērnus, lai viņi, jā tieši viņi, atkārtotu tieši tās pašas muļķības, ko mēs kādreiz.Un tā nu mēs novecojam,iestrēgstam pienākumos,darbā un kaut kur starp naudu.Un tā, kad visu mūžu esam nostrādājuši kā zirgi.Mēs vecumdienās sēdēsim ar neskaitāmām kaitēm, kas vairs nebūs ārstejamas(ja nu vienīgi medicīna nebūs attīstījusies)un domāsim, cik laimīgs es biju bernībā.Nē nu.Varbūt nav nemaz tik traki.Jo mēs varam dzīvē piešķirt niecīgām un muļķīgām lietām vislielāko un dārgāko vērtību.Kā piemēram.krītošs sniegs laternu gaismā,kurpju klaboņa pret asfaltu,cilvēki,jā.Mēs piešķiram cilvēkiem vērtību.Lai gan mēs visi savā ziņā esam egoisti, mēs tomēr kādus cilvēkus ieceļām līdzvērtīgā podestālā.Kas vēl.Jā atmiņas.Labas atmiņas.Lai vei kādi mēs vecumdienās būsim sentimentāli muļķi, kad mūsu prāts jau skries prom uz citur no mūsu smadzeņu krokām.Mums būs atmiņas.(ja būs smagi atmiņas zudumi, tad gan mīlīši dimbā būs)
Nu re.Mēs varbūt atkārtojam to pašu apli, ko mūsu vecāki, vecvecāki utt., tomēr no mums pašiem ir atkarīgs cik ļoti vērtīgu mēs izveidojam savu dzīvi.
Nu re.Pasaule vairs neliekas tik bezjēdzīga un muļķīga, kad izveidojam savā dzīvē vērtības.sāku ar pesimisma pūzni un beidzu ar nelielu,optimistiksu skatienu uz dzīvi.Nedaudz uzlaboju sev omu tikko.

Vispār sakrājies ir daudz prātā domu. Tikai nezinu kā lai no būra visas tās idejas izlidina vārdos ārā. Un kuras domas var atļauties palaist brīvībā un kuras paturēt sevī ieslēgtas.Sāksim ar to, ka es skaidri un gaiši apzinos savu jūtu(nē es šait tagad nerunāju par tikai vienu jūtu stāvokli, ko sauc par mīlestību un tiem niekiem) pašreizējo stāvokli. Vispār ir lietas, no kurām jaatturās un kuras ir jāgrūž prom.Mana problēma?Es vienu no šiem likumiem neesmu ievērojusi.Tagad veidojas vienas lielas, tizlas neertas situācijas, kur katram cilvēkam ir savs viedoklis un sava PATIESĀ taisnība.Bet nu es pateikšu vienu. īstenībā šādas situācijās, nevienam beigās nav taisnība. Visi ir vienlīdz sadramatizēti personāži, kuram liekas, ka viņu dzīve ir stabila un interesanta. Bet izrietot no šādām domās, pateikšu vienu lietu. Tā nav taisnība. Šo visu stabilitāti var saplacināt kāda liela pēcpuse, kas uzsēdusies virsū, nu...Teiksim kāršu namiņam. Pēc šīs fantastiskās dzīves atziņas.(jo nu es jums esmu tikko pateikusi lielu džives atziņu.(muļķības, neklausāties manī))
Tad pie kā es paliku.
Nu ja.Cilvēki un to uzvedība.Cilvēkiem patīk nozākāt citus, lai padarītu sevi citu acīs...labākus.Un nu lūdzu, neieskaidrojiet man tagad, ka tā nav un ka citi cilvēki ir labāki un citi sliktāki.Ir vienkārši cilvēki ar dažādiem dzīvesstiliem,uzskatiem.Un ,mīļie cilvēki, nu nesakiet nekad vārdu-nekad.Visi ir vienādi.Tikai savādākas situācijas.

Es pat nezinu, kā man tagad būtu jājūtas. Par daudz kas dots tikai manās domās, par maz kas dots reāli. Es šonakt skatīšos uz savas istabas griestiem un neraudāšu. Sen neesmu raudājusi. Pārāk liela nesapraša, lai es spētu paraudāt. Apjukums un smeldzīga dūmaka ap manu galvu.Es gribētu stāvet pirms tā klupiena, kas man bija. Un es gribētu stāvēt pēc tā klupiena, kas man bija. Un izgriest visu slikto, kas bija starp to klupienu un pēcklupienu. Gluži kā kāds reiz teica. Nevar ar, bet nevar arī bez. Nevar justies labi, bet nevar justies arī slikti. Kas seko tālāk? Vienaldzīgi nevienaldzīgs klusums. Un. Pieradums. Es tak zināju ka tā ir. Es tak zināju.

Pa organismu šaudas vienaldzīgums, bet vienlaikus vēlme. Vēlme sajust siltumu sev blakus. Esmu noilgujies pēc noteiktas sabiedrības. Gribētu darīt visādas banālas un elementāras izarības. Es gribētu, lai mēs visi būtu kā mazi,atraisīti bērni. Un lai mēs visi smietos tā, lai ikviens garāmgājējs, kas pašāvies garām ikdienas steigā tomēr varētu pateikt:"Jā. Šie smiekli ir no sirds." Tādi maza bērna sapņi. Rudens, tāds aukstuma viļņa laiks. Ne tikai ārējs. Arī iekšējs.

Tā kņudinošā neziņa. Un tas saucās- nē nē, man "it nemaz" nerūp.

Un protams, ka es esmu romantiķe. Un protams es daudz domāju par mīlestību. Es nenosauktu to par folosofiju. Drīzāk par rozā briļļu murgiem. Šovakar sev uzsaucu piparmētru tēju! Svaigu. Piparmētru tēju.

Mīlam tos, kurus neizprotam.Uz to tas viss balstās.Galvenais mērķīs šai mīlestībai ir sākt atkost otru cilvēku, kurš nepakļaujas un un nav pieejams.Tā vairāk ir kā ziņkāre, vai spēs atkost,izprast un beigās saprast.Bet tad kad Tu cilvēku esi iepazinis pilnīgi. Paredzi, ko tas teiks, kādas ir tā domas.Cilvēkam pazūd visa leilā apmātība.Čaula ir pārkosta. Spēt paredzēt otru, sāk tracināt. Kādu laiku uzpūstā apmācība. Ideālais, interesantais cilcvēks sāk likties vienveidīga māla pika. Un mīlestība pārtrūkst kā elektrības vadam uzkritis koks. Pēkšņi,negaidīti kā ar nazi nogriezt. Tādēļ pie šādām apmāktības mīlestībām nepieturēties. Blefs.

Cilvēki mēdz teikt par daža laba rakstīto, ka nepatīk, jo tas viss ir sarakstītais tik haotiski.Bet, vai nebūtu tā, ka visiem būtu jāraksta. Mūsu domas taču ar ir haotiskas un tās šaudās no vienas vietas uz otru.Sīkākais diedziņš mūs aizslidina no vienas tēmas mūsu prātā uz otru.Mēs visi esam haotisma prāta iemiesojumi.Tikai cits ir drosmīgāks un visas savas domas izleik uzrei uz papīra, nevis uzraksta vienu teikumu un tad ilgi domā, kāds varētu sekot nākamais teikums.Uzskatu domas ir tādas, kādas tās ir.Nevajag mākslīgi veidot un rādīt citiem cilvēkiem savu domu klāstu saliktu plauktiņos.Saukšu to par mākslīgo intelektu.

Man vienmēr ir bijuši savi likumi.īstā mīlestība,lēnprātība.Bet ko darīt, ka citreiz dzīvnieciskās nakts dzīvnieku tieksmes ietekmē visu.Pārbradā pār kādu koši sarkanu,mīlestības pilnu magoņu lauku.Pār kāda cita magoņu lauku. No rīta tikai atstājot pēdas. Pēdas uz otra lauku un manu sirdsapziņu. Tajā brīdī jūtas neitralizējās. Ir tikai tieksmes.

Nezinu, kādēl mūsu prātus un jūtas tik ļoti ietekmē naktis.Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi, ka naktīs cilvēki jūtas visvientuļāk.Pārņem smagas domas, kas triecas cauri mūsu kauliem ar lielu spēku, kas visas emocijas sakāpina līdz bezcerības visaugtākajai pakāpei.Sirdij paliek smagi, visas vieglās prāta pūkas saplok un vairs nelido.iestājās ilgas un alkas pēc cilvēkiem, kas ir mūs sāpinājuši un noniecinājuši.Mutē uz mēles paša,paša gala sakrājas frāzes, pat teikumi, par kuriem mēs dienā nedomājam un pat nevēlamies domāt. Naktis ir tumšas. Tumsa ir melna.Melnā krāsa cilvēkiem asociējas ar tukšumu un NEKO. Tas ievelkas mūsos tā lēni un nemanāmi. Klusi pārņem mūsu domas. Un naids sāk pārvērsties par skumjām un neskaitāmām neskaidrībām. Piemēram, par to, cik daudz kas nav izteikt un pārrunāts, cik ļoti mēs jūtamies tukši.
Arī man tā vakar gadījās. Tumsa ir melnā maģija.Kā smags akmens, kas krīt virs mums.Tad mēs paši paliek par aukstām un trauslām kristāla vāzēm, kas vēlas, lai tās tiktu ieskandinātas dzidri un skaļi. Lai mūsos dobji neskanētu šaustīšanās un sevis žēlošana.Es vakar grībēju un ilgojos. Bet no rīta, kad pamodos, manī ieplūst diena un siltums. Un tad ir viena domā:"Cik es vakarnakt muļķīgi domāju un jutos."Bet Nāks nakts pēc nakts.Būs tādas vēl daudz.Un bez tām neizpalikt.

Vakar reibuma skurbulī.Cerēju, ka kāds varētu atnākt ciemos dēļ manis.Apgulties uz zemes.Un vienkārši gulēt.Un būt.Tā,lai es varētu pieliekties pie kāda. Lai man būtu kāds, pie kura es varētu pieliekties.Un vienkārši noskūpstīt pieri tam, kas tur guļ uz grīdas dēļ manis.Jo viņš vienkārši ir vēlējies būt, kur es esmu. Sen nav neviena bijis, pēc kura es varētu ilgoties, kas ilgojas pēc manis, un kas vēlās būt tur, kur es būšu.Tā abpusēji.Bet...Nav un nebūs.Ilgi nebūs.

Šovakar es klusēšu.Man pietrūkst zeme un pieneņpūkas, kas lidoja gar manām ausīm.

Kaulos ir iezadzies slinkums.Gulēt un blenzt debesīs.Vajag.Bet nav spēka pat tam.Vajag pilnību?Vajag, bet nav.Vējš ārā trako, bet iekšā bezspēka miers.Visas dienas jūtos tukša.Aizvēršu acis, varbūt vismaz kādas tirpiņas uz pāris sekundēm parādīsies.

Cik neredzēts prieks ir parasti tad, kad pieverot acis, tevi pārņem tāda sajūta, kuru nekad neesi jutis. Atverot acis paveries apkārt, un Tev visi cilvēki liksies muļķīgāki vai ari pretēji... labāki un gudrāki.Iekšā viss sāk kņudēt, ka acīs parādās bez iemesla un gribas tas sāļais lietus. bet tas nevar līt, jo apkārt ir citi cilvēki. pat ja Tu sāktu raudāt, tev vaicātu, kas noticis.un tu klusētu, jo to pat nevar pastāstīt. tukšā pilnība.kā pēkšņš putna pikējums tas viss. tas viss samaļas kopā ar apkārtnes smaržām un krāsām. un tu apstulbsti. jo pasauli uz pāris sekundēm redzi savādāk. sākās tāds apjukums kā nieze. un tad. tu gluži kā krīti. un esi atpakaļ savās vecajās domās un vairs neredzi pasauli kā tajā laikā posma. un naivi ceri, ka kādreiz tu tā mužīgi redzēsi tādu pasauli, kā tobrīd.