Šovakar, kad visvairāk vēlējos būt ar cilvēkiem. Es esmu viena. Man vismaz ledusskapī ir vīna pudeles. Es sajutos vientuļi. Es bieži varu pastāvēt par sevi. Man bieži ir labi tikai ar manu sabiedrību. Bet šovakar. Šovakar izskatās, ka es sevi nespēju panest. Negirbu ne zīmēt, ne lasīt. Neko. Man pašai sevis pēdējā laikā ir par daudz. Es gribu mazliet no sevis kādam iedot.

Un šoreiz viņš nemaz nepārjautā:"Varbūt citreiz?"

Protams, ka es jūtos nedaudz vīlusies.

Viegls, dzirkstošs vīns un laba drauga plecs pie mana sāna. Atkal sarunas ar nosaukumu "Kā būtu, ja būtu" Atkal domāju par tēliem kurus vajadzētu pakārt vai ar giljotīnu izkaust. Atceros par pirmajām, laimīgajām manām jaungada dienām. Bļaģ. Es biju laimīga. Un Tu aizvainots devies prom, bet es savā augstprātīgumā paliku. Es zinu, ja es būtu bijusi vājāka. Tu būtu un atrastos tagad man blakus. Un dūmi sajauktos ar smaržām. Un man tas patiktu. Es tevi tagad apskautu un pateiktu. Cik Tu man ļoti esi vajadzīgs. Vājuma izpausmes ir gluži kā ēnas, kas pārsligst pār mūsu augumiem, lai cik arī tie vāji būtu.

Sūtīt visus ellē es pieprotu. Galva sāp. Ziniet, tāpat kā mana dvēsele.

Ai. Viss būs labi. NU. Mazliet mīlu. Kas par to? Mēs daudzus mēdzam mīlēt. Jāmāk arī savam prātam pārvaret jūtas. Grūti, bet pēc tam paliek vieglāk. Kāpēc tiekties pēc īsa mirkļa laimības, kas pēc tam pārveršas par ilgstošu, noildzinātu sāpīgu naglu ceļu. Nahuj.

Mājas flīzes ir aukstas.Kājas basas.Nagi grib iecirsties kāda miesā ar naidu.Tā lai paliek rētas uz visu mūžu.Tā lai atceras.

Smaidu. Un ar visu smaidu saku:"MAITA"

Man neko daudz nevajag.Tikai zināt, ka es kādam rūpu. Sajust kā plecs spiež man ribās.Es pat atļautu ja manas smaržas sajauktos ar kādā tikko izpīpētās cigaretes dvakas.A ko tagad?Sēdēt un vīlēt nagus ar smagiem elsieniem un pūtieniem.Bļe. Ja vientuļa, tad vismaz kaut cik skaista, lai esmu.