Es ļoti gribētu, lai Tu man šoreiz atrakstītu. Nevis otrādāk.

Un protams, ka es esmu romantiķe. Un protams es daudz domāju par mīlestību. Es nenosauktu to par folosofiju. Drīzāk par rozā briļļu murgiem. Šovakar sev uzsaucu piparmētru tēju! Svaigu. Piparmētru tēju.

Tagad tik jātur īkši un jāsaka, ka viss būs labi. Jo viss būs labi. Bija jauki just Tavus pirkstus. Nē es nerunāju par Tevi, bet par citu. Un tagad Tu vietā ir iestājies pavisam cits. Piedod,bet tagad vienīgi uzrunāšu uz Tu tikai viņu. Priekā. Pats sev bedri izraki. Protams, ka es rakstu sievišķigi.. Ko tad jūs no manis vēlējāties! Es taču esmu sieviešu kārtas pārstāve!

Man ir svētās sieviešdienas. Tādēļ. Es atļaujos visus šodien verbāli sūtīt dirst. Šad tad es to varu atļauties.

Es vakar caur atmiņām atkal nedaudz Tevī iemīlējos. Bet šodien es sapratu, ka nejā Tevi mīlu tagad. Bet atmiņas.

Viegls, dzirkstošs vīns un laba drauga plecs pie mana sāna. Atkal sarunas ar nosaukumu "Kā būtu, ja būtu" Atkal domāju par tēliem kurus vajadzētu pakārt vai ar giljotīnu izkaust. Atceros par pirmajām, laimīgajām manām jaungada dienām. Bļaģ. Es biju laimīga. Un Tu aizvainots devies prom, bet es savā augstprātīgumā paliku. Es zinu, ja es būtu bijusi vājāka. Tu būtu un atrastos tagad man blakus. Un dūmi sajauktos ar smaržām. Un man tas patiktu. Es tevi tagad apskautu un pateiktu. Cik Tu man ļoti esi vajadzīgs. Vājuma izpausmes ir gluži kā ēnas, kas pārsligst pār mūsu augumiem, lai cik arī tie vāji būtu.

NU... Labi, ka vismaz šoreiz man pieleca ātrāk. :)

Vīrieši. Laikam nekad viņus neizpratīšu. Atkal jau biju ieslīgusi nelielā, idealizētā rutinā ar tādu nosaukumu kā -"Kā būtu. ja būtu" Bet to visu izjauca viņa loģika. Nez kāpēc mani piesaista tie tipi, kurus es nekad nevaru izprast un nekad nevaru paredzēt viņu rīcību. Un tagad es esmu gluži kā sievete, kas sūkstās. Kauns pār visu seju.

Skriesim uz pīpeņu laukiem un solīsim būt mūžīgām fejām.




Negluži.



Aiziešu uz veikalu un nopirkšu sev saldējumu.

Es gribētu iet pa ielu ar to smaržojošu džemperi sev blakus. Pārāk jauka smarža.

lasīju Mīlestību Holēras laikos. Visi iemīlējās caur mīlas vēstlēm. tā uzplauka, jo no sirds rakstīja uz papīru ko domā. Tādas banālas frāzes.es gribētu dzīvot tajos laikos. saņemt mīlas vārdus. tādus vienkāršus. man šķeit, ja mani nosauktu par manu dārgo ziedu, es uzreiz tajos laikos noģībtu. bet mūsdienas. atliek mani nosaukt vienreiz par princesi, lai par manām lūpām teju nepārskrietu tādi vārdi kā:"Kas tā par banālu frāzi?" agrāk visi iemīlējās vieglāk. Mūsdienas tas ir grūtāk sasniedzams. Modernisms ir sagrāvis visvienkāršāko lietu -kā mīlestība.

Man sieviešu loģika, tomēr patīk labāk, nekā vīriešu.

Atkal viņš šonakt parādija savu eksistenci. Nav diez ko patīkami. Bet man nevajag justies lepnai. Es esmu pietiekoši liela muļķe lai veljoprojām šaubītos par sevi.

Tā kā es tagad dzīvoju pavisam viena. Es nolēmu, ka man ledusskapī stāvēs vienmer čertrpakas aliņu kaste, un skapī man būs krekeri un kāda šokolādes tāfelīte. Jo man patīk vienmēr ieaicināt cilvēkus, kas mani pavada uz mājām, uz tasi tējas. Tā bieži vien tas ieilgst līdz diviem naktī.Sarunas,atvērts logs. Bet tā jau sen vairs nav. Lai gan vakar man bija izdevība. Kaut kā neuzdrošinājos pateikt:"Klau vai negribi kādu tasi tējas?" Laikam pārāk sen tā nebija bijis un es nobijos.

Nav jēgas man stāstīt, kā es jūtos, ja tāpat daudziem būs par to nospļauties. Šobrīd es esmu mazs, izmocīts zvērs. Neesmu laba, ne slikta. Tikai dzīvnieks. Mazliet netīrs. Citiem es liekos cūciskāka un netīrāka. Bet es saprotu. Man pašai tagad nav viegli. Es pati tagad sev tāda liekos.

Pārlasu savus rakstus. Un nu tagad gardi smejos par sevi. Esmu muļķe, bet tur laikam neko padarīt.

Ir labi. And how about you?

Sūtīt visus ellē es pieprotu. Galva sāp. Ziniet, tāpat kā mana dvēsele.

Ai. Viss būs labi. NU. Mazliet mīlu. Kas par to? Mēs daudzus mēdzam mīlēt. Jāmāk arī savam prātam pārvaret jūtas. Grūti, bet pēc tam paliek vieglāk. Kāpēc tiekties pēc īsa mirkļa laimības, kas pēc tam pārveršas par ilgstošu, noildzinātu sāpīgu naglu ceļu. Nahuj.

Šodien biju iepirkties pēc ilgiem laikiem ar savu māti. Un kad viņa man rādija brūnu kleitu ar vēl drūmākiem ziediem. Es teicu:"Tik bezkrāsaina un grūti pamanāma kleita. Tā kā uz bērēm.Man vajag kaut ko krāsainu."
Un viņa atbildēja:"Zini, Tu pati esispilgta personība un vari atļauties tādas vilkt. Citas nemaz nevar to atļauties." Un es apstulbu, un ilgu laiku klusēju.