ATKAL jau man grib piekantēt puisi. ATKAL. Mīlestību es gribu. Bet nu ne jau kuru katru. Izskatās, ka es esmu tādā miega stadijā. Laikam ja jau šaubos. Tad jau pagaidām tik ļoti nevajag.

Šodien izdzirdēju tādu vienkāršu frāzīti. Bet kamols kaklā sakāpa. Un es pat tagad neko nevaru izlemt. Lietas vienkārši iet uz priekšu un stāv u vietas. Vismaz es stāvu uz vietas.

UN šoreiz ir tāda sajūta, ka neatkarīgi ne no kā. Viss ir labi.

Es zinu, ko es daru.

Es pat nezinu, kā man tagad būtu jājūtas. Par daudz kas dots tikai manās domās, par maz kas dots reāli. Es šonakt skatīšos uz savas istabas griestiem un neraudāšu. Sen neesmu raudājusi. Pārāk liela nesapraša, lai es spētu paraudāt. Apjukums un smeldzīga dūmaka ap manu galvu.Es gribētu stāvet pirms tā klupiena, kas man bija. Un es gribētu stāvēt pēc tā klupiena, kas man bija. Un izgriest visu slikto, kas bija starp to klupienu un pēcklupienu. Gluži kā kāds reiz teica. Nevar ar, bet nevar arī bez. Nevar justies labi, bet nevar justies arī slikti. Kas seko tālāk? Vienaldzīgi nevienaldzīgs klusums. Un. Pieradums. Es tak zināju ka tā ir. Es tak zināju.

Ja godīgi.Man ļot gribas ieslīgt kaut kur stūri no citu acīm. un nogulēt ilgu laiku. neko nedarīt, nesmaidīt.eksistēt.eksistēt bezjēdzīgi. nē. pagaidiet. es jau eksistēju bezjēdzigi. bez mērķiem, nodomiem un sapņiem. nekā no mana-es gribu- nav. viss izgaisa. gluži kā man ar giljotīnu būtu nocirsta galva.

Varbūt būtu laiks atkal palasīt dzeju. Man vajadzētu beidzot sākt koncentrēties uz lietām.

Šādi piedzērusies nebiju sen. Iereibt. Tas ir savādāk. Bet piedzerties, kad paliek viss vienalga un pat daļu no vakara neatceries. Šad tad vajag. Iekšā miers un apkārt man balansē līdzsvars.

Iešu ārā. Braukšu uz Spāniju. Ēdīšu svaigas papaijas. Braukšu kalnos. Skatīšos uz jūru. Spēlēšu karstasinīgu futbolu. Un tad iereibšu. Izpeldēšos kāda Briseles strūklakā. Tikšu apcietināta. Noslēpšu vīlīti. Izbēgšu no cietuma. Ar laivu aizbraukšu uz kādu vientuļu saliņu un tur slēpšos.


Negluži.



Tīrīšu māju.

Es stāvēju uz papīra flīzes. Un nu tā sadrupa. Un nu man nav pamats zem kājām. Un uz jautājumu vai ar mani viskārtībā es uzdrošināšos atbildēt, ka nē. Es jūtos tukša un pārpildīta vienlaikus.

Ak kungs, cik palika pretīgi.

Es tomēr esmu neglābjama romantiķe, bet tomēr spēju pateikt FUCK LOVE. Jā esmu atpakaļ no saviem nakts un vakara piedzīvojumiem. Bija raibi, tikai nepiedzēros.

Un es jau satraucos, ka nespēju atrast korķu viļķi. Olē. Pudele vaļā. Nav sākts dzerts. Bet.. Es laikam došos ielās. Kas zin. Varbūt būšu viesis šovakar kādā klubā. Un jā. Fuck love.

Šovakar, kad visvairāk vēlējos būt ar cilvēkiem. Es esmu viena. Man vismaz ledusskapī ir vīna pudeles. Es sajutos vientuļi. Es bieži varu pastāvēt par sevi. Man bieži ir labi tikai ar manu sabiedrību. Bet šovakar. Šovakar izskatās, ka es sevi nespēju panest. Negirbu ne zīmēt, ne lasīt. Neko. Man pašai sevis pēdējā laikā ir par daudz. Es gribu mazliet no sevis kādam iedot.

Pa organismu šaudas vienaldzīgums, bet vienlaikus vēlme. Vēlme sajust siltumu sev blakus. Esmu noilgujies pēc noteiktas sabiedrības. Gribētu darīt visādas banālas un elementāras izarības. Es gribētu, lai mēs visi būtu kā mazi,atraisīti bērni. Un lai mēs visi smietos tā, lai ikviens garāmgājējs, kas pašāvies garām ikdienas steigā tomēr varētu pateikt:"Jā. Šie smiekli ir no sirds." Tādi maza bērna sapņi. Rudens, tāds aukstuma viļņa laiks. Ne tikai ārējs. Arī iekšējs.

Man nepatīk šīs dienas nostaļģija.

1.Viņš solīja man garu pastaigu ar siltu tēju termosā un šokolādes cepumiem.
2. Tu man solīji, ka iesim uz kīno un tad cepsim picu.

Eh.. Viss rakstīts pagātnes formā.

Un šoreiz viņš nemaz nepārjautā:"Varbūt citreiz?"

Protams, ka es jūtos nedaudz vīlusies.

Tā kņudinošā neziņa. Un tas saucās- nē nē, man "it nemaz" nerūp.