Ir lietas, kuras vienkārši notiek un kuras vienkārši nenotiek. un mēs visu mūžu meklējam sev apkārt īstos cilvēkus,draugus, kas saprastu no pusvārda. Bet ja tā padomā. Cik ļoti mēs mēdzam ieklausīties citos, lai saprastu sevi pašu?Kadēļ mēs tomēr tik egoistiski bliežam citam ausu bungādiņās par sevi,tikai sevi, lai gan, nu atzīstam, citreiz mēs klausamies un tēlojam, ka mums tas viss rūp, bet patiesībā mums galvā skan tikai -I DON'T FUCKING CARE!
Atbilde ir pavisam viekārša-jo mēs esam cilvēki.Un retais no mums nav egoists.

Guļu gultā, klausos klusu mūziku un jūtos skaista. Jauka,patīkama,egoistiska vientulība.

Vai tas ir noziegums, ka dažkārt es vēlos uzmanības no kāda tieši noteikta cilvēka duadz vairāk?Nē!Tu tad fucking beidzot pieklājīgi atbildi!

Es nezinu kā lai to nosauc. Bet laikam par sieviešu intuīciju, iekšā kaut kāds nemiers, ka šajā vasarā būs liels notikuma pavērsiens. Es jūtos tik pilna un pašpietiekama, ka saprotu, ka neesmu un nevēlos ar to vēl pagaidām dalīties. Un ziniet. Tā ir laba sajūta. Vērtību skala pa gadu ir acīmredzami mainījusies. Un arī dažiem, labiem cilvēkiem es redzu labāk cauri nekā iepriekš. Dzīve vienkārši ir jābauda. Un jālido pa vējam.

Dīvaini, bet pēc ilgiem laikiem es esmu neitrālā stadijā. Man prāts nevēlas atcerēties lietas, kas ir bijušas,bet es par to sev nepārmetu. Tieši otrādāk. Vēlos dziedāt slavas dziesmas.Iespējams es sāku nedaudz saprast, ko paturēt un ko palaist vaļā tai saucamajā dzīves laikā.Vajag baudīt un nospraust savus mērķus.Ar tiem gan man ir problēmas.Nespēju izdomāt sev tādu. Lai gan katram ir sava stihija.Eh...Ko es te muldu.

Bieži mēs paši neapzinoties sāpinam sevi. Gluži kā ķimiska reakcija, no kuras mums neizkļūt, jo dabā tas vienkārši ir iekārtots. Angliski tas skanētu - Set myself on fire.

Cik tas ir prātīgi? Man nav ne jausmas.

Ai kā es gribu mīlēt.Nu tā. Taisnīgi mīlēt.

Šīs dienas domāšanas un izteikšanas ziņā pilnīgi bezjēdzīgas.vārdi un domu vervelējumi ir kā norītas košļenes, kas sastrēgušas sāpīgi kaklā.Un uz āru ne par ko nevar dabūt.

Pohuj un vieglu garu. ja vien tā varētu.

Ir atkal uznācis viens no tiem vakariem, kad vēlos vienkārši rakstīt.Jo man patiešām patīk rakstīt.Protams,atzīstu, ka tas man diez ko veiksmīgi nesanāk, bet ko nu.Kāpēc lai es te činkstētu.Vispār.Pēdējā laikā es vēlētos daudz vairāk smaidīt.Nevis vienkārši, ka tas ir jauki, bet nu es vēlos smaidīt dēļ iemesla.Vienalga kāds tas iemesls ir.Galvenais, ka tāds ir, dēļ kā es varu smaidīt.Un piedodied, mīļie cilvēki, par manām saraustītajām domām un idejām.Pār manu šaudīšanos no vienas domas līdz otrai, bet nu tāds nu ir mans saraustītais cilvēka prāts.Sīkumi aizved pie citām domām un lietām.Interesanti, ka pat visniecīgākais vārds var aizvest pie kādas sāpīgas tēmas.Nu piemēram, ja es pateiktu vārdu -galds.Līdz kaut kādai atmiņai senai šis vārds Jūs aizvestu.Labai vai sliktai.Tas jau ir jūsu ziņā.Nē.Es šo vārdu neizvēlējos ar noluku, es vienkārši skatījos uz galdu un to nu pateicu.Un savukārt tas tālāk mani noveda līdz kādai manai bērnības atmiņai, kur es, maziņa pieliekdamies,apdauzīju pret to nu...galdu... galvu.Vai arī vārds kaste.kaste uzreiz attaus atmiņā kādu manu kastīti, kur es glabāju visās mīļlietiņas.Nu re.Cik ļoti vizuālie sīkumi spēj ietekmēt mūsu domas tālako gaitu.Kā piemēram tagad.Es patiešām nezināju ar ko šis skricelējums,mani mīļie,beigsies.

Labi.Ko gan es varētu sagaidīt kaut ko pēdējā laikā. Vispirms jātiek galā ar sevi. Un tad var gaidīt kādu, kam es varētu sākt rūpēt.Cheer up girl,cheer up!

Īstenībā, esmu pa šīm dienām ļoti nogurusi.Un laikam manai draudzenei ir taisnība par to ka esmu iegājusi vienveidīgā rutīnā, no kuras pati īsti neprotu tikt ārā.Bet nu nekas. Laiks saņemties un triekties virsū tai sērgai ar visu sparu.Un es arī lēnām palaižu vaļā.Tā pat nav velme vai urdīšna. Tā ir tikai tāda rotaļāšanās, lai nebūtu garlaicīgi. Kāpēc ļaut sevi uzvarēt, ja es varu mest pretī tikpat vienlīdzīgas kārtis.

Cilvēki mainas.Bet tomēr nekas nemainas.Notiek viens un tas pats aplis jau entajās paaudzēs!Mēs piedzimstam,izdzīvojam bērnību,izspiežam jaunībā vismuļķīgākos idiotismus, lai vecumdienās domātu kāds idiots es biju, kad biju jauns.Labi.Kas seko tālāk?mēs pabeidzam vidusskolu,nonākam strupceļā,citiem-jaunas dzīves sākumā.Bet kopumā.Mēs visi atradīsim otras pusītes,lai radītu bērnus, lai viņi, jā tieši viņi, atkārtotu tieši tās pašas muļķības, ko mēs kādreiz.Un tā nu mēs novecojam,iestrēgstam pienākumos,darbā un kaut kur starp naudu.Un tā, kad visu mūžu esam nostrādājuši kā zirgi.Mēs vecumdienās sēdēsim ar neskaitāmām kaitēm, kas vairs nebūs ārstejamas(ja nu vienīgi medicīna nebūs attīstījusies)un domāsim, cik laimīgs es biju bernībā.Nē nu.Varbūt nav nemaz tik traki.Jo mēs varam dzīvē piešķirt niecīgām un muļķīgām lietām vislielāko un dārgāko vērtību.Kā piemēram.krītošs sniegs laternu gaismā,kurpju klaboņa pret asfaltu,cilvēki,jā.Mēs piešķiram cilvēkiem vērtību.Lai gan mēs visi savā ziņā esam egoisti, mēs tomēr kādus cilvēkus ieceļām līdzvērtīgā podestālā.Kas vēl.Jā atmiņas.Labas atmiņas.Lai vei kādi mēs vecumdienās būsim sentimentāli muļķi, kad mūsu prāts jau skries prom uz citur no mūsu smadzeņu krokām.Mums būs atmiņas.(ja būs smagi atmiņas zudumi, tad gan mīlīši dimbā būs)
Nu re.Mēs varbūt atkārtojam to pašu apli, ko mūsu vecāki, vecvecāki utt., tomēr no mums pašiem ir atkarīgs cik ļoti vērtīgu mēs izveidojam savu dzīvi.
Nu re.Pasaule vairs neliekas tik bezjēdzīga un muļķīga, kad izveidojam savā dzīvē vērtības.sāku ar pesimisma pūzni un beidzu ar nelielu,optimistiksu skatienu uz dzīvi.Nedaudz uzlaboju sev omu tikko.

Vispār sakrājies ir daudz prātā domu. Tikai nezinu kā lai no būra visas tās idejas izlidina vārdos ārā. Un kuras domas var atļauties palaist brīvībā un kuras paturēt sevī ieslēgtas.Sāksim ar to, ka es skaidri un gaiši apzinos savu jūtu(nē es šait tagad nerunāju par tikai vienu jūtu stāvokli, ko sauc par mīlestību un tiem niekiem) pašreizējo stāvokli. Vispār ir lietas, no kurām jaatturās un kuras ir jāgrūž prom.Mana problēma?Es vienu no šiem likumiem neesmu ievērojusi.Tagad veidojas vienas lielas, tizlas neertas situācijas, kur katram cilvēkam ir savs viedoklis un sava PATIESĀ taisnība.Bet nu es pateikšu vienu. īstenībā šādas situācijās, nevienam beigās nav taisnība. Visi ir vienlīdz sadramatizēti personāži, kuram liekas, ka viņu dzīve ir stabila un interesanta. Bet izrietot no šādām domās, pateikšu vienu lietu. Tā nav taisnība. Šo visu stabilitāti var saplacināt kāda liela pēcpuse, kas uzsēdusies virsū, nu...Teiksim kāršu namiņam. Pēc šīs fantastiskās dzīves atziņas.(jo nu es jums esmu tikko pateikusi lielu džives atziņu.(muļķības, neklausāties manī))
Tad pie kā es paliku.
Nu ja.Cilvēki un to uzvedība.Cilvēkiem patīk nozākāt citus, lai padarītu sevi citu acīs...labākus.Un nu lūdzu, neieskaidrojiet man tagad, ka tā nav un ka citi cilvēki ir labāki un citi sliktāki.Ir vienkārši cilvēki ar dažādiem dzīvesstiliem,uzskatiem.Un ,mīļie cilvēki, nu nesakiet nekad vārdu-nekad.Visi ir vienādi.Tikai savādākas situācijas.

Es to nenosauktu par priekšnojautu. Bet dažkārt liekas, ka kāds vēlas sev ieskaidrot, ka ir laimīgs un ka ir laimīgs. Ej nu sazin. Cilvēki paliek cilvēki.

Lasu vecos ierakstos. Un tāda sajūta, ka es sevi nepazīstu. Tā it kā to visu būtu rakstījis svešs cilvēks.

Ir dienas, kad es gribu, lai mana āda smaržo pēc kaut kā asa un rūgta. Piemēram rūgtajām mandelēm vai melnās tējas. Ir reizes, kad es vēlos, lai es smaržoju pēc sevis, kaut gan dažkārt man sava smarža nepatīk. Ir dienas kad es vēlos smaržot pēc kaut kā pārsaldināta. Medus vai arī kāda maiga aprikožu nektāra. Rozes. Nē. bet šodien es gribu smaržot pēc. Kaut kā jauka un nomierinoša.Piemēram...zemenēm.

Man papraīja, kas man kaišot, ka es vairs neko negribot. Un tad apvaicājās, kad es līdīšot ārā no savas depresijas. Nav depresijas, ir tikai melns pleķis manā dzīvē.

Kam pie velna vajadzētu notikt, lai es sāktu domāt atkal pozitīvi. Un uzskatītu, ka dzīve ir skaista.