Es nezinu kā lai to nosauc. Bet laikam par sieviešu intuīciju, iekšā kaut kāds nemiers, ka šajā vasarā būs liels notikuma pavērsiens. Es jūtos tik pilna un pašpietiekama, ka saprotu, ka neesmu un nevēlos ar to vēl pagaidām dalīties. Un ziniet. Tā ir laba sajūta. Vērtību skala pa gadu ir acīmredzami mainījusies. Un arī dažiem, labiem cilvēkiem es redzu labāk cauri nekā iepriekš. Dzīve vienkārši ir jābauda. Un jālido pa vējam.

Šīs dienas domāšanas un izteikšanas ziņā pilnīgi bezjēdzīgas.vārdi un domu vervelējumi ir kā norītas košļenes, kas sastrēgušas sāpīgi kaklā.Un uz āru ne par ko nevar dabūt.

Pohuj un vieglu garu. ja vien tā varētu.

Lasu vecos ierakstos. Un tāda sajūta, ka es sevi nepazīstu. Tā it kā to visu būtu rakstījis svešs cilvēks.

Ir dienas, kad es gribu, lai mana āda smaržo pēc kaut kā asa un rūgta. Piemēram rūgtajām mandelēm vai melnās tējas. Ir reizes, kad es vēlos, lai es smaržoju pēc sevis, kaut gan dažkārt man sava smarža nepatīk. Ir dienas kad es vēlos smaržot pēc kaut kā pārsaldināta. Medus vai arī kāda maiga aprikožu nektāra. Rozes. Nē. bet šodien es gribu smaržot pēc. Kaut kā jauka un nomierinoša.Piemēram...zemenēm.

ATKAL jau man grib piekantēt puisi. ATKAL. Mīlestību es gribu. Bet nu ne jau kuru katru. Izskatās, ka es esmu tādā miega stadijā. Laikam ja jau šaubos. Tad jau pagaidām tik ļoti nevajag.

Es zinu, ko es daru.

Šādi piedzērusies nebiju sen. Iereibt. Tas ir savādāk. Bet piedzerties, kad paliek viss vienalga un pat daļu no vakara neatceries. Šad tad vajag. Iekšā miers un apkārt man balansē līdzsvars.

Es stāvēju uz papīra flīzes. Un nu tā sadrupa. Un nu man nav pamats zem kājām. Un uz jautājumu vai ar mani viskārtībā es uzdrošināšos atbildēt, ka nē. Es jūtos tukša un pārpildīta vienlaikus.

Es tomēr esmu neglābjama romantiķe, bet tomēr spēju pateikt FUCK LOVE. Jā esmu atpakaļ no saviem nakts un vakara piedzīvojumiem. Bija raibi, tikai nepiedzēros.

Man nepatīk šīs dienas nostaļģija.

Tagad tik jātur īkši un jāsaka, ka viss būs labi. Jo viss būs labi. Bija jauki just Tavus pirkstus. Nē es nerunāju par Tevi, bet par citu. Un tagad Tu vietā ir iestājies pavisam cits. Piedod,bet tagad vienīgi uzrunāšu uz Tu tikai viņu. Priekā. Pats sev bedri izraki. Protams, ka es rakstu sievišķigi.. Ko tad jūs no manis vēlējāties! Es taču esmu sieviešu kārtas pārstāve!

Es vakar caur atmiņām atkal nedaudz Tevī iemīlējos. Bet šodien es sapratu, ka nejā Tevi mīlu tagad. Bet atmiņas.

NU... Labi, ka vismaz šoreiz man pieleca ātrāk. :)

Es gribētu iet pa ielu ar to smaržojošu džemperi sev blakus. Pārāk jauka smarža.

Pārlasu savus rakstus. Un nu tagad gardi smejos par sevi. Esmu muļķe, bet tur laikam neko padarīt.

Šodien biju iepirkties pēc ilgiem laikiem ar savu māti. Un kad viņa man rādija brūnu kleitu ar vēl drūmākiem ziediem. Es teicu:"Tik bezkrāsaina un grūti pamanāma kleita. Tā kā uz bērēm.Man vajag kaut ko krāsainu."
Un viņa atbildēja:"Zini, Tu pati esispilgta personība un vari atļauties tādas vilkt. Citas nemaz nevar to atļauties." Un es apstulbu, un ilgu laiku klusēju.

Iemīlēties var ātri.
Pieķerties vajag lēni.



Savādāk pieķēršanās pēc slavenajām šķiršanās frāzēm var kļūt par apsēstu mīlestību. Tā ir daudz bīstamāka.

Saritināties kādā siltā segā. Sēdēt uz balkona.Gluži kā bērnībā.Es tā gribu.Man pietrūkst tā mazā,netīrā, šmulīgā skuķa, kas devās tur, kur acis rāda. Apbrīnoja lapu dzīslojumu, kā Van Goga gleznu. Viss, kas man ir palicis, ir atmiņas, kas no mana prāta izspiežas katru dienu arvien vairāk un vairāk. Piemirsti sīkumi, piemirstas smaržas, piemirsti pieskārieni. Mana dzīve sastāvēja no sīkumiem. Un man tas patika, es to mīlēju. Lūk kā es milēju dzīvi-smalki un viegli.

Visa dzīve ir viens liels blefs. Skatos un smejos. Zinu, ka man nav vienalga, bet jo vairak tādas uzmanibas, jo vairak tādi izgājieni, jo vairāk tā visa. Jo vairāk cieņas nav, jo vairāk kļūst par izsmieklu, jo vairāk tas krusts velkas pār viņu. Un es apjaušu to, ka viņam tomēr nav vienalga, un es apjaušo par to, ka viņam neiet spoži. Bet es apjaušu to, ka es esmu laimīga. Viena bļāģ, bet laimīga. Ar daudz draugiem,smiekliem, bagātīgi pavadīto laiku. Un zini ko ,mīļais, visticamāk Tevi tā arī neviens nemīl no sirds. Bet es jūtu, ka mani mīl. Un daudzi. Protams, ne jau tik daudzz kā zvaigznes debesīs, jo tās ir bezgalīgas. Bet zini ko, mīļais? Cik daudzi cilvēki Tev vienā dienā ir pateikuši to, ka mīl? Man šķiet, ka tādu frāzi Tu dzirdi un lasi retāk un retāk. Līdz reiz būs tā, ka Tev šī frāze drīz būs tikai leģenda, par kuru Tu lasīsi tikai grāmatās. Un Tu pēc tā visa skumsi, kā tārps pēc sulīga ābola.