vēl vienu pankūku un zemniece būs gatava iet drukāt tekstus

šomēnes esmu sagatavojusi vienu priekšlasījumu, uz kuru neviens neatnāca, tekstu, kuru labāk bija nepublicēt, un tagad gatavoju lekciju, kura visticamāk nenotiks.
labā ziņa - man par to nebūs jāpiemaksā 170 eiro

kad es pabeidzu kko rakstīt, gribas uzreiz mukt. pierasts, ka jāpabeidz ātri, jo sīkie jau aiz durvīm gaida, bet tagad viņi ir ārā, un es nezinu, kur likties, jo šī situācija spiež pārlasīt.

kad šorīt tajos četros Simons man prasīja kartējo "ūdens glāzīti", es teicu skaļā riebīgā čukstā: TAD VNK EJ UN DZER!
tad sapratu, ka runa ir par to "ūdens glāzīti", par kuru daudzi baidās, ka nebūs kas pienes, un iedomājos, ka viņš man šitā pateiktu uz nāves gultas un sasmīdinaju sevi. ne pietiekami, lai ietakstītu cibā no rīta, bet nu tā normāli.
i neko, izdzīvojām šo dienu pēc neizgulētas nakts. viņi dzīvoja patvaļā pa viesistabu, darīja kas ienāk prātā, es centos kko rakstīt. sasita planšetei ekrānu, tā ka principā diena ar zaudējumiem, bet es izdzēru aluspudeli un pabeidzu tekstus.

izspiedu vienu tekstu, mazliet atguvu pašapziņucieņu.
(ne jau par saturu, bet par iekļaušanos termiņā, jo pēd. laikā es tikai to vien daru kā piečakarēju cilvēkus un prasu piedošanas)

es arī nemaz nejūtos kā "tekstu cilvēks". es gribu strādāt svaigā gaisā - laukā. kā restauratore bez krūštura, kas mums Briselē dzīvoja kaimiņos.