aizbraucu uz tuvējo onsenu pamērcēties karstā minerālūdenī. ar visiem burbuļiem un milijoniem labāko draugu. not. tikai kādas piecas vecas tantes. es vairāk uzturējos āra baseinā, nevis iekšējos, jo tur pārāk karsts, gribas elpot ledainu vēju. blakus strautā sēdēja veca sieviete virs 70 gadiem noteikti, bet tik daiļa (jā, nevis smuka)! viņa tik graciozi spieda spieda sev pie vaiga mitru dvielīti, pārmetusi pār plecu melnu bizi un skatījās tālumā sniegotajās virsotnēs. kamēr es sarkanu, saviebtu seju, skatījos nīgri caur pieri pulkstenī, lai neizlīstu par ātru - kā parasti. es kaut kā nepanesu karstumu, taču iznākot efekts arī man ir labais - spēks kaulos, mugura izkarsēta un lokana, sejai visas poriņas savilktas un vaidziņi spīd.

'kāpēc man šeit nav draugu?': nu labi, kaimiņu ķīnieši - different cultures, turklāt baigi zubrās + liela valodas barjera, savukārt, japānīši kautrējas.. no savas different culture. tie daži sakarīgie japānīši, kas kļuva par draugiem, ir kaut kur jau prom pasaulē. taču, nu, citi ārzemju studenti - angļvalodīgie, teiksim? es viņiem vienkārši krītu uz nerviem, jo runāju lēni un brīžam nesaprotami. neesmu redzējusi visu to pašu popsu, ko rādīja viņu TV, un tāpēc mums nav pat īsti, par ko runāt. kā teica viens, kas bija draugs - "jūtos kā atpalikušo pieskatītājs". nuja, turklāt visi tie studenti aizbrauc. nesen brauca projām franču Žeraldīne, kura jau nu gan man bija draudzene - es pie viņas braucu uz hospitāli vizītēs un uzklausīju sirdsdēstus, gribēju viņu satikt, bet nekā nesanāca laika, un beigās vairs arī neatbildēja, tču viņas feisbukā redzēju bildes no vairākām atvadu ballītēm. nu labi - projehaļi. krievvalodīgie? pirmā bija resnā Ira-čan. - tuk, tuk! - kas tur ira? - eto ya Ira. mēs atbaraucām ar vienu reisu, un viņa nolēma, ka mums ir daudz kopīga. sākumā es krieviski pratu tikai klausīties un māt ar galvu. un joprojām zinu visu par viņas fizioloģiju, kā arī nekaunīgo dvēseli, kas pameta dēlu ar vīru un aizvācās pie amerikāņu apaļvaidža. tad sekoja Anna - ļoti gudra, asprātīga utt, bet viņa mani vajāja. ar 50 sms dienā, nepārtrauktu sūdzēšanos, likšanos slimības gultā, pieprasot nakšņot viņas istabā, kā rezultātā, es aizvācos uz laukiem, lai viņu nesatiktu, taču viņa nāca man sisties logos. tad pie manis atbrauca viens rīgas dīdžejs, kurš pazaudēja savu biļeti, un, mēnesi nodzīvojis uz kakla, aizņēmās no manis un Annas naudu biļetei uz neatdošanu, kā rezlutātā es 3 mēnešu biju Annas parādniece un viņa mani terorizēja, līdz beigās pēc ilgāka klusuma perioda, lai nolīdzinātu attiecības, palūdza mani norezervēt viņai restorānu priekš dzimšanas dienas. to es arī izdarīju, bet ne viņa, ne viesi neatnāca - es paliku sēžot tur viena ar kūku "happy birthday, Anna!" tas pielika punktu - es ieguvu pirmo ienaidnieku mūžā.
ebreji? nez, kāpēc te pirmo reizi satiku vairākus frančus un vāciešus, kas gribēja tikt saukti par ebrejiem, savukārt, vairāki arābi vēlējās tik saukti par vāciešiem un frančiem. viens franču ebrejs bija tuvs draugs, bet viņš katru brīvu brīdi lidoja pie savas taivānas draudzenes, kuru nemīlēja, bet kura labi taisa ēst. vēl man bija draudzene no kazahstānas, kurai bija mežonīga afēra azerbaidžāni, kas beidzās ar duršanas incidentu, un pēctam ar brazīli, kas ierosināja man uzmākties viesošanās reizē, tā ka biju spiesta uz brīdi naktī atstāt savas mājas, pēctam arī šī draudzība atsala. otra kazahstāniete bija vienkārši mirla. vēl paliek mana pēdējā paziņa - kanādas latviete, ar kuru dažreiz tiekamies, bet kura tomēr nevēlās ar mani doties izklaidēties, jo es viņai "traucēju iepzīties ar vīriešiem".

kad es nonācu šeit, no pakša izlīda maza maza vecenīte, skatījās acīs un nešķīsti teica: kur tev mājas? ko tu te dari?
es: man te mežā, bet es drīz braukšu prom.
viņa saliecās vēl zemāka, saņēma drosmi un prasīja: tu slikta esi, vai ne? slikts cilvēks? nesaproti, ja..
es teicu: saprotu, bet man liekas, ka neesmu slikta. (un pasmaidīju)
večiņa neticīgi: tiešām tu neesi sliktā? es varu iet tālāk?
es: tiešām tiešām - neslikta es.
un tad sapratu, ka viņai taču karš nav beidzies.

protams, kad es šortos un vasaras džemperītī aizbraucu uz kalniem, šī izrādās vienīgā diena gadā, kad mūsu apgabalā snieg un aizsalst peļķes. esmu pārsalusi, un nenormāli nāk miegs. atpakaļ ceļā autobusu vadīja kamikaze - īsts, nevis metafora.

the way of the samurai is death

tos 45 km/h vēja, kas mani iepūta stroikā ar visu velo, es principā sauktu par Uragānu un liktu evakuēt cilvēkus uz kontinentu, bet nu vēja stipruma tabula saka, ka tas esot tikai tāds "strong breeze" un Orkāniņi sākas no 125 km/h.

upd bet nacionālā meteo aģentūra tomēr iekrāsojusi mūsu rajonu dzeltenu un saka: Gale Avalanche

misijā uz objektu aizbraucu, taču foto-karte, te ar jums jokojoties, tā arī palika iesprausta datorā. līdz ar to neatnesu liecību arī par visu to skaisto, kas ārā darās. puķītes zied zilas un dzeltenas, plūmes uzplaukušas baltas un rozīgas, saulīte, avotiņš utt.
pie tālā 'bagāto veikala' atvērts obento tirdziņš - tradicionālās porcijas safasētas ornamentētos maisiņos un bambusa lapās. paņēmu saldumus un piegāju pie Korejas smirdīgo kāpostu stenda sakompilēt 5 dažādu veidu izlasi. te pēkšņi mazā, resnā tirgus sieva iznāk no aizgalda un, saukdama pa visu placi "ūja, māsiņ, cik tu gara esi!"*, nāk ar mani mērīties.

(japāņu valodā 姐さん jeb onē-san tiek lietots gan lai uzrunātu vecāko māsu, gan jaunkundzi.. nu tāpat kā pie mums)

šovakar atkal tik ļoti tumsā smaržo priedes. daudz saldākas un rūgtākas nekā mūsējās. tempļa priedes, kas kā vīraks ataust atmiņā vēl vairākas dienas, aromāts, kas vienmēr kaut kur uzvējo, atgādinot par dabas lielumu un svētumu. karsto avotu baļļas priedes, tumšās koka karotes, piestas vai raudzējamā katla vāka priedes.
es apsēdos uz akmens dārza maliņas, atkorķēju alu un mēs pasēdējām divatā - es un mana nīstā, mana skaistā, mana mīļā un vienīgā Japāna.

pēc 4iem šeit pavadītiem gadiem man nav neviena, kam paprasīt, lai izmitina pēdējo nedēļu, kad būs jāizvācas no šejienes. un vienīgais cilvēks, kam palūgt kaut kur aizraukt kopā, ir no labdarības organizācijas. bet varbūt tā ir labāk. es nepārdzīvotu vēl kādu smagu šķiršanos.

nabadziņu veikalā iepirkos 2 dienām nepilnu 7 Ls vērtībā:
4 kartupeļu kroketes, 8 viena-kodiena-ābolīši, liellopa strēmelītes, cūkas austiņas, diedzētie graudi, 5 kartupeļi, 3 sarkanie sīpoli, lociņi, rīsa pārslu cepumi, ūdens un meloņu pīrāgs.
ēdieni ir svaigi un garšīgi, vienīgā nelaime 'nabadziņu veikalā' ir paši nabadziņi - ļoti veci cilvēki, pundurīši, kroplīši un depresīvi, krimināli brazīlijas imigranti.

tavs īstais darbs ir tas, kura instrumentus tu nes svētīt uz templi.

bija loti gruti sevi savaakt kopaa pec noraudatas, neguletas nakts. dusha, korvalols. gaaju automaatiski uz aatrvilcienu un palaikam saliecos chokuraa, lai noraudatos. un gaju atkal taalaak. diena bija saulaina. bija jaasatiek tamachka. ja vina var atnakt pa taisno no berlines lidmashinas, tad es ari varu. nacionaalaajaa makslas muzejaa bija labaako jauno japaanu medij-artistu apbalvoshana. abas sarkanaam aciim un griiljiigas. mums piesprauda sarkanus pushkjus. atpleesaam moet shandon - uz satikshanos. vinneet neko nevinneejaam (musu proj. vispar laikam citaa piedalijaas, lol). saprataam, ka mums ari nevienai, ne otrai nepiestaaveetu kaut ko vinneet.
pectam devos pozeet mini kleitaas shimo-kitazwaa. aaraa bija ziema kaa ziema. kadas 30 reizes dabuuju publiski paargeerbties uz ielas citaa shauraa kleitaa. protams visi japanishi naaca skatities un pa gabalu bildet savos telefonos ari. beigaas jau bija vienalaga. redzet negribu nevienu pashu kadru. NEKAD.
iegaju sasildities tuveejaa arzemnieku viesu maajaa. tur bija omuliigi. parubiijos uz diivaana, kamer kambodzhietis galvgalii iekaartoja savu veikalu: visadus kambodzas labumus - rotas un gramatas par leetu naudu. labdaribai. beigaas tajaa telpaa savaacaas liela balliite.
atnaaca ari mana draudzene budistu muukjene, ar kuru visu vakaru arii noplaapaajaam. vina nedzeera (es gan), bet taapat bija pljaapiiga. teica, ka loti patiikot ar mani runaat, ka es esot uzradusies kaa no sapnja. vina loti gribeeja zinat, kaa izpauzhas kuras narkotikas. tad nu es vinai izreklameeju visu, ko zinu. vina klausiijaas mirdzoshaam aciim.

muzejs:


http://www.nact.jp/english/index.html

iepirku krabjus un citus mošķus - vārīšu proteīniem bagātu krabju Nabe zupu. tādu kā sumo cīkstoņi ēd. pādējo 5 dienu laikā esmu izkritusies.



( konkrētāk )

paldies visām labajām dvēselēm, kas pacieta manu paniku. es ceru, ka tas vairs neatkārtosies. nobrēkusies sarkanu degunu ap 10iem rītā, kad sākās aizstāvēšana, es apņēmos neiet: iedzēru sirdsdrapes un nolikos gulēt. pamodos vienos, saņēmos un paspēju vēl uz savu kārtu. un bez nekādas trīcēšanas un ar jokiem. mani nemocīja, uzdeva dažus tehniskus jautājumus un paprasīja, ko es domāju, sakot "solid traditional culture of Japan", kas bija iemaldījies vienā no tekstiem. un turpināja tincināt par manām domām par japānu. es sasmējos un sacīju: "ooo, japan opened my mind!"

un jā starp citu, nebiju iepriekš pievērsusi uzmanību, bet katrā zivju nodaļā ir delfīnu gaļas plauktiņš ar smaidīgu delfīniņu uz etiķetes.

tipa šitā, bet ar smaidīgākiem logo: http://www.japanfocus.org/images/UserFiles/Image/2306.mcneill.dolphin/hump.dolphinmeatintsuper.jpg

tā kā japāņiem lielākā daļa nācijas ir večukiņi, turklāt tie arī ir visnaudīgākie, tad veikalos ir daudz 'večukiņu popsas', piemēram, askētiski noformētas, stūrainas cukura ledenes kanēlītī vai ar citroniņu - tādas, ar kādām samurajs cienāja geišu tantes jaunībā, bez nekādiem konservantiem vai mikimausiem. man arī ļoti patīk. es vispār te jūtos kā vecenīte un daudz domāju par miršanu. un ne es viena. bils viola teica, ka viņš arī japānā vislaik jutis draudzīgu nāves klātbūtni.

japāņiem nepatīk runāt pa vienam, bet melodiski sasaukties. kad atgriežos no mūsu ofisa, galvā skan daudzbalsīgs "kawaii, kawaii - yoū sō cūte".

ā un vēl! biju jau to dzirdējusi no citiem - aizstāvēšanas runās vienmēr ir jāiekļauj kaut kas patētisks par japānu (tipa kā padomjlaikos kādu frāzīti par vadoni). sensejs pienāca un teica: "tu noteikti pasaki, no kurienes esi, un tad par japānu pasaki.. nē, vispirms par japānu un tad par sevi.. es zinu - globalizācija tur un internacionālais, bet ja nebūtu japānas un.. tavas valsts, tu būtu taisījusi citādāku darbu":)