sadusmoju audzīti, jo negribeju gaidīt, kad E beigsies ziemassvētku ludziņas mēģinājums. es nevis negribēju, bet nevarēju. es knapi ar Simonu vispār līdz viņiem tiku, viņs pa ceļam izmeta cimdus un jau posmā no dārziņa vārtiem lidz grupai vairakas reizes krita gar zemi un kašķējās. un gaidīt 10 min nozimetu vinam vilkt nost silto apgērbu un pļērcināt, tāpēc diezgan cieti pateicu, ka nevaram gaidīt beigas. viņa to noteikti redzēja kā nepateicīgo vecāku untumu. viņa nezina, kads ir Simoniņš.
viss tāpat beidzās grāvī. atpakaļceļā apstājos paņemt nomestos cimdus pie Ļeņina muzeja, viņs prasījās laukā no sēdekļa - izcēlu, un drīz vien jau nokrita uz muguras un sāka kā epileptiķis sevi mest uz priekšu pa trotuāru, atmuguriski gulēdams. satiku Žoludi, kas teica - "šodien gan aukstumiņš"