dators japāniski man joprojām ir ķīniešu ābece.

1. es zem čolkas dažreiz slēpju pumpas
2. esmu dažas reizes uzdevusi savas fantāzijas par patiesību; bet visbiežāk ir otrādi.
3. mana āda ir zilganbalta un es ļoti sarkstu
4. man nepadodas video iecepšana dvd; turklāt vispār ātri izbesos un sāku brēkt vai apātiski atkārtoju kļūdainu gājienu
5. mani mati ir asi kā cūkas sari
6. (man trīc rokas)
7. neprotu bučoties

beidzot visu sagatavojusi, sarkani apziimogotus virsrakstus uz kartona vaakiem uzlipinaajusi, nesu 4 smagos teezhu eksemplaarus uz pienemshanas telpu; jutu taadu kaa nelielu triumfa tirponju, ka shis nu ir galapunkts. bet pienemshanas kantoris bija ciet. pusdienslaiks. tad nu ar visu savu triumfu un svariigo nesamo naacu vien pa garo koridori atpakalj - gaidiit, kad klerki paeediis.

līdz triumfam tā arī netiku. ierados nodošanas kantorī pēc pusdienlaika. noliku visus sējumus un "summary"jas priekšā kontrolierēm. viņas šķirstīja un burtoja, līdz beidzot atrada - summary nosaukums nesakrita ar vāka nosaukumu. atšķirība bija šāda:

1) Blablabla. Projekta piedāvājums izstādei 2008 - "YYY".
2) Blablabla. "YYY" - projekta piedāvājums izstādei 2008.

tādu pieņemt nevarot. bet nelaime tāda, ka abi papīri senseja apzīmogoti, un sensejs citā pilsētā. iedeva man balto aizkrāsotāju un lika izlabot. es pabrīnījos, aizšmucēju ar balto. "YYY" pirmajā rindā un pierakstīju beigās. Taču tad atnāca otra dāma un pateica, ka šādu pie ņemt nevar, jo... es neesmu pārrakstījusi ar tādiem pašiem burtiem kā pārējā Times New Roman druka, bet gan savējiem. man izsprāga asaras. es teicu, ka tur es neko vairs mainīt nevaru. bet viņas teica, ka nepieņems. es teicu, ka vienalga iesniegšu, bet viņas - ka supervisors došot atpakaļ. es teicu, ka mēģināsu tik un tā. un tad viņas pamanīja otru kļūdu - ka man ir rakstīts vārds/uzvārds, nevis uzvārds/vārds. lika arī to aizsmērēt ar balto. un pārrakstīt ar Times New Roman burtiem.

pa to laiku taizemietis sazvanīja skolotāju un tas mums ar ķīnieti izsūtīja savu zīmogu. diemžēl, kad zīmogs pienāca, pieņemšanas kantori aizklopēja. tā ka manas tēzes ir iesniegtas, bet visticamāk izskatītas netiks.

vispār teizemietim lielākais paldies, jo pa abiem kopā sacepām dvd skatāmā formā. atlikušo rīta daļu es nodarbojos ar pārtaisītā ievada printēšanu (kontā 2 salauzti printeri), pēctam bija tā nodošana.
beigās es vienkārši publiski raudāju par visu - par to, cik laika esmu šeit iztērējusi, nespējot tikt galā ar elementārām lietām, par visām tām naktīm un stundām, kas te pavadītas baidoties un nespējot atšifrēt, ko kompis man saka, par to, ka joprojām neko nesaprotu - ne viņu prioritātes, ne manieres, un ka tas viss - cik bezjēdzīgi sākts, tāpat arī beidzies.
labi, ka uzradās libānietis, kas arī, atkārtoti atraidīts, bija atbraucis nodot darbu uz laukiem. nolēmām aiziet līdz veikalam, bet es pakritu, sagriezu roku - tā kā nebija, kur ietīt, turēju nostatu, kamēr apkalta.

man kopš tīņa gadiem nav bijusi tā sajūta kā lielai stulbenei. es šodien skrienot pa tiem koridoriem jutos kā tāda kauna meita - neveikla sarkstoša pubertātniece, kuru apsmej aiz muguras. kura katru reizi paverot muti pasaka kaut ko aplamu. jo tā jau arī ir: "šitas pareizs printēt 2", "mans negrib rakstīt, dot jaunu". man nav nekādas vērtības un cienības šajā sistēmā, un to viņi arī pierādīja.