laikam jau lieki paskaidrot - es izvairos palikt viena, jo tad tik ļoti sakoncentrējas uz klusumu un puskrēslu, ka no kaktiem var izlīst īsti veidoli. pārciest vēl atlikušo ziemu - man ir neērta gulta, vecāka par mani, kur izgulējuši caurumus mans vectēvs un vecmāte, kas sen jau guļ kapā. āra siena uz ziemeļiem, auksta, slapja un iepelējusi - kad uz vakaru sakurina, tad tad silts mitrums mazliet smacē kā pirtī, bet no rīta - gandrīz vai sarma. tāpēc.. man jau neko daudz nevajag. es varu gulēt uz paklāja, galvenais, lai ir svaigs gaiss. un kāds tuvumā, kas vismaz ar šņācieniem miegā aizbidē mošķus no manas pagultes.

sanāca diezgan neloģiski laikam. es gribēju teikt, ka neesmu māj';as. es esmu iļģu_ciemos, kur vairs nomodā ir tikai kaķis, bet nevaru pagulēt, jo man ir slodze. man pierē velkas rieva, bet kur kur ir pazudis vieglums, no kā viss sākās.
ēs patiesībā.. ļoti pārdzīvoju, kad man netic. nu, vismaz, lai notic viens. tad arī es turpinu ticēt. tas attiecas uz šīm situācijām, kad gribas paraut sevi aiz svārku stērbeles vai žaketes atloka, sakot - mīļā, tu tač'.. vai nu tu esi traka vai nu tas ir nejēgā cool.

atkal jau sanāca neloģiski, bet man ir jāparunājas.
es jau teicu, ka nomodā ir tikai kaķis? un slogs? nē, nu tas nav nekāds slogs tikai negaidīts sitiens pa počkām. tāpēc man jāliekas gulēt tikai pie pilnīga noguruma, lai nebūtu iespēja domāt, laižoties miegā, jo tad sanāks tā, ka es negulēšu nemaz, bet rīt vajag būt formā. turklāt starpbrīžos man jātulko tā grāmata pa kluso, kas man necik nepadodas, jo es jau neesmu nekāds tulks, turklāt, man klibo latviešu valoda.

es jau nemaz neuzbāžos, es kā sniegs uz galvas gāžos"

šeit gulta ir daudz ērtāka par manējo. un te ir silts. un gaiss ir svaigs.
patiesībā (atskatoties uz pēdējiem pierakstiem) es meklēju mājas.

tā tā. jau 18tais. un man vel nav ne jausmas, vai braukt uz to tokiju/ nebraukt?

īstenībā te vienkārši ir piemēroti apstākļi, lai parakstītu. klusums, ērts galdiņš. kompīts tāds kā tas, uz kura sāku mācīties rakstīt, sajūsmā spiežot katru pogu.
tēja arī domā, ka es esmu nestabila. nevajag domāt, tēja.

vakar. kad mēs gājām pa to mežu, nu, kad es nesos prom pāri purva rāvai uz šoseju, bet tu gāji kādu kilometru aiz. ka tas bija kaut kas no mūžības - tā rietošā saule, asaras, strīds un mēģinājums fiziski aizbēgt. un tad kad es aizskrēju jau līdz mikrorajonam, kur bija ūdenstornis, liels veikals un mašīnas, sapratu, cik nenormāli vientulīgi man te būtu bez tevis. un tad mēģināju noķert to autobusu, kurā tu iekāpi. tas nebija netīšām.

peles scrollītis iemidzinoši murrā. es tad nu arī liekos uz čuč.
nē!!!!!

skaistums jau nevar nesāpēt uz vienu vai otru pusi.

es te mazliet parakstīšu slēptos.

es nevaru izturēt kritiku.

man tai japānā vajag:
1) nopirkt pāris fotoaparātus
2) parakstīties un paņemt naudiņas
3) parunāt ar dažiem Gudrajiem par to, ko es daru
4) paēst suši

Latvijā eghm..khm

man liekas, ka man ir citādāks ķermenis nekā pirms kāda laika. pilnīgi citas meitenes ķ.
es nezinu par reinkarnācijām, bet es ticu atkārtotām nāvēm un piedzimšanām dzīves laikā. man ir bijušas jau kādas divas nāves.