njā.. ja es strādātu birojā, būtu jau galīgi sagrauzta.

es izjūtu pēdējās dienās sevi konfrontētu attiecībā ar visiem, un tas ir drīzāk par no manas, bet pret no visu puses.
tas ir tā, ka tu saki to, par ko esi pārliecināts, bet tev saka: nē nē nē. un man no mana jā jā jā jau mute izkaltusi.

jūtu izsmieklu. naidu.
kaut kāds pārjūtīgums.
un nevaru neko atcerēties. aizvien vairāk šķiet, ka
ir atmiņas pārtraukumi, kuros es staigāju apkārt kaila vai ar cirvi
vai kaut kas no tās sērijas.

it kā es būtu nākamā sērija.

Perpetual jakuzzi with millions of my best friends
(vien es un pāris tūkstoši man vistuvāko cilvēku)

es ceru ka jūs saklausat ironiju

patiesībā man ļoti ķerās pie sirds, kad, piem, madame_silence pasaka ko šādu: virginia_rabbit es nolēmu ka Tu tagad nedēļu nebūsi mana draudzene

postrič i pokrasiķ. pokrasiķ i vibrasiķ. vēl tikai trūka izplūkāt matus vai nolažot bobi.

tā ka sēžu un gaidu atbildi: jā/nē. negribas arī gaidīt, bet ir jāzina. nepatīk, ka laiks spiež. bet man pēc 10 d ir vai nav jābrauc uz japānu. un nezinu, kur man ir jāsola taipusē vai šaipusē. stāv čupa neatbildētu vēstuļu un tā.

jānoslēdz telefons. tas ir tāpat kā maksāt par silto ūdeni, kad reāli tek tikai aukstais.

man jau nemaz nepiemīt smalkums, pat nesukājos. tas nav speciāli. gribētu būt smalkāka, bet nu nav.
nevaru izvēlēties vienu - krāsu/ garumu/ formu. man viss ir kopā vienā plaknē bez hierarhijas. it kā jau negribu balagānu vai ielāpu segu, bet nevaru atrast to apvienojošo, kas visu simbolizētu, jo jaunais dzimst neapturamā tempā. un viss ir vienlīdz svarīgs. nav viegli.
nu, redziet tāpat kā šitas blogs - tāds saraustīts, bez galvenās domas. pat noformēts vecajā sistēmā. bet kad tu kaut ko dari, tev jau nav izvēles darīt tā, kā tu nedari. nepastāv jau īstenībā nekādas dilemmas - ir tikai tas, kas ir.