neko neko negribās no tās pasaules.
nolikties gulēt maipuķītes kausiņā ar vasarraibumiņu zem auss. ar labunakti.

pamodos. mēģināju uzgriezt radio - visur runā, pilnīgs tirgus. gribējās kaut ko mierīgu, jo man nav jāskrien pa galvu pa kaklu, jākasa ledus no mašīnas stikliem un jādala paģiras ar ufo un fredi. es patiesībā vēl varēju gulēt, jo - eurika! - ja izslēdz telefonu, var atbrīvoties arī no pienākumiem. pat ne no tiem, bet no norādēm. es pēc dabas esmu čakla un daru pēc labākās sirdsapziņas, pat izlasu paragrāfu uz priekšu. bet ja uz mani izdara spiedienu vai papildus kontroli ar iebiedēšanu vai ko tādu, tad nedaru nemaz, tikai pārdzīvoju globālo sāpi.
patiesībā pamodos, jo sapratu, ka man pašai ir iebildumi pret žūrijas prasībām, ko arī vakar vajadzēja minēt, jo, ja produkts ir labs un tīrs, tad interesenti to atnāks un novērtēs, un fasāde nevar būt pretrunā ar konceptu, nu, nevar. es atsakos tad pati, ja to visu pārvērš par gadatirgu ar konfekšu dalīšanu pie ieejas.

ko tu ar mani darīsi lielajā piektdienā?

šodien gulēšu gūltā un lasīšu ppkk.

kad cilvēks izkāpj no interneta, viņš kļūst smieklīgs. viņš zaudē sev kā jūzerim pieaugušo ideju par cilvēku, un iegūst tikai smaku.

tā kā man ar to pārceļošanu, dzīve sadalīta īsos tādos fragmentos: 2 mēn/ 4 mēn/ 1 mēn/ 3 mēn.. un katrs posms ir atsevišķa kampaņa ar konkrētu scenāriju, misiju, ienaidniekiem, bruņiniekiem, pegaziem, skeletiem, ugunsmetējiem, ciklopiem, gnoļļiem, traglodītiem, grifiniem.. nu, koroče sapratāt?

durnaya karma, vot

sēdēju, štukoju - nav ko ēst. te atverās durvis un pīpi kūpinādams ienāk kapteinis N. ar lielu siltu picu rokās. atbraucis pēc japāņu tārpiņiem.

man ir kauns.