vakar-shodien bija humors. filmeejaam japaaanju draamu. seriaalu tipa ar cilveekiem, kas blauj. es neko nesapratu, ko vini blau, jo es biju tikai operators. tagad esmu kaut kaadaa sveshaa maajaa - pazaudeeju zekes, kad izkritu no shuupultiikla. slima joprojaam. plus veel zilumi un nobraazumi. mans vieniigais draugs atkal brauc prom. so, noveeleeja - enjoy your suffering.

es esmu pašlaik TIK neglīta, izmocīta, slima, nogurusi, depresīva, netīra, šausmīga!! es tiešām nesaprotu, ko VIŅI no manis grib?

šodien atkal man ir tā "šķeļot viļņus" sajūta, kas palaikam piemeklē vīkendos. kā lai ieliek sevi vannā un to visu dabū nost?

pamodos kaut kur uz grīdas. istabā vēl bija trīs rudi (tuvu oranžam) zviedri - divi kopā, viens - atsevišķi. viņi bija paši savas parodijas - vienam bija debesszils polo krekla - monohroms, otram tikpat debesszils polo krekls ar baltām strīpām, bet trešajam bija balts polo krekls ar debesszilām strīpām. viņam bija mazāk vasaras raibumu, nekā pārējiem. patiesībā zviedrus ieraudzīju tikai pēc tam, kad jau biju sēdus. no sākuma gulēju lielas netīras pēdas pavēnī - tā man karājās tieši virs galvas, un es tur neko nevarēju padarīt. gulēju un to vēroju, jo vairāk jau nebija, ko redzēt. otra opcija bija acis aizvērt un neskatīties. tā man ienāca prātā tikai pēc tam. un kad es tā izdarīju, aizmigu vēlreiz, un tad vēlreiz pamodos - pēda bija turpat, bet tie ar strīpainajiem polo krekliem jau cepa omleti ar astoņkāja gabaliņiem. Gustavs - tas, kuram bija mazāk vasaras raibumu, ar baudu ņurcīja glumo kustoņa kāju pa rokām un palaikam nogrieza gabalus šņakstēdams. Robins kūla olas. tas, kam bija tā pēda, tas bija Larss.

stūrī kūņojās vēl viena aizkavējusies japāniete. viņa gulēja pie mirušo dzīvokļa saimnieku altāra, ko zviedri nebija nokopuši, kopš ievācās [tas nav nekāds brīnums. arī Larisa Mežciemā dzīvoja ar bijušās iemītneces urnu uz skapja.. jo iepriekšējai dzīvokļa saimniecei nebija neviena, kas to apglabātu; tā mēdz būt, ka kaimiņš bieži ir vienlaicīgi arī vienīgais, kas tev ir] lai gan iespējams, ka viņiem tas bija rakstīts līgumā - neko neaiztikt savās mājās. man liekas apmēram tā viņi tur dzīvoja. es arī reiz dzīvoju tādās viesistabās, kur drīkstēja tikai sēdēt un skatīties uz sudraba nažiem. viņiem likās tomēr nedaudz brīvā - varbūt pat tā bija viņu pašu brīva izvēle - nerakstītie noteikumi, kādi bija arī tualetei - tas ar zilo polo kreklu un tas ar balto polo kreklu ar zilajām strīpām iet uz sieviešu tualeti, bet tas ar zilo kreklu un baltajām strīpām - iet uz vīriešu. tās abas atradās blakus, bet vien bija caurums grīdā, bet otra - ērts klozets ar apsildāmo atzveltni.

- kas tev ar roku? - viņa iesaucās manā virzienā. (šorīt sarunas notika tikai zviedru un japāņu valodā. tāpēc es jo vairāk padomāju, ka tas ir retorisks jautājums, jo, pirmkārt, tas bija tas, ko es gribēju pajautāt viņai, bet redz, viņa pati iesaucās) viņai no pleca līdz elkonim bija gara sarkana rēta. patiesībā gan istaba, gan vieta bija pilna ar nāves smaku, līdzīgu kā tajā vietnamiešu mājā toreiz. pat viss iekārtots līdzīgi.
bet izrādījās viņa to jautāja par manu roku, ko ielocījusi kā vienādmalu trijstūri biju laiski pabāzusi sev zem pakauša. viņas rēta izrādās bija sīkums. viss mans augšdelms bija nevis sniegbalts, kā es to biju iztēlojusies, bet gan zili vioets ar asiņu lāsumiem un dubļiem. labi, ka tobrīd vēl neredzēju savas kājas.

bet šajā drūmajā, dramatiskajā mājā zviedri dzīvoja savu gaišo un priecīgo zviedru dzīvi. ēda tuvējā freshness burger restorānā, jo tur bija veselīgi burgeri, turklāt vītņkāpnes, karnīzes, balkons un stikla glāzes, nevis plastmasas. un svaigi spiestas sulas arīdzan. pēctam viņi ar (silto) segu gāja uz parku ēst saldējumu un klausīties džamī-rakvai. parks pats par sevi nebija nekas sevisķs, bet tur bija vingrošanas laukums veciem cilvēkiem, kas sastāvēja no tāda kā tilta (līdzīgi kā suņu treniņa laukumos ir tādi tilti, kas paceļās no nekurienes uz nekurieni pāri zālājam), tikai tas bija 50 cm augsts ar rokturiem abās malās. tad bija 2 krēsli ar oranžām trubām katrā pusē, kur pieturēties un vēl daži hromētu stieņu veidojumi, kurus es nespēju izprast, kā lietot - jo tiem nevarēja ne pārlekt, ne izlīst cauri, ne roku iebāzt ne galvu - tie nebija pat kauna stabi, bet drīzāk pārmetuma stalažas, kuras kā izskatījās neviens tā arī nav apguvis, kā lietot. tā nu mēs tur gulējām uz siltās segas pie tām stalažām kopā ar zviedriem, skatījāmies debesīs, klausījāmies džamī-rakvai un sarunājāmies japāniski un zviedriski. es teicu - "varje tag tittar jag po TV".

vakar sēžot runājoties uz terases - tas bija pirms es paguvu izkrist no šupuļtīkla un izrāpties četrrāpus, acīmredzot, bez džinsu biksēm pa dārzu, jo bikses bija tīras, bet ceļi nobrāzti. jā, pirms šiem starpgadījumiem mēs ar zviedriem un japānieti un vēl dažiem purniem dzērām sakē. un zvieri man prasīja - ko tu domā par zviedriem? un es teicu - es pazīstu tikai vienu - kaimiņonkuli Juri, kurš strādā par datorzinību pasniedzēju Stokholmas augstskolā. viņš izskatās pēc zviedra (so do I - tā viņi teica), lai gan viņš uz turieni aizbrauca ar gumijas pūsli un tad ilgi nebrauca atpakaļ, bet tad, kad sāk braukt atpakaļ pa atvaļinājumiem, tad jau 3. dienā viņam piemetās delīrijas. vienā no saviem atvaļinājumiem viņš nocirta manam sunim galvu. tas ar zilo polo kreklu un baltajām strīpām skaļi iesmējās.

[no citas tēmas - es jūtu, kā kāds ēd no manas rokas; kāds no manis barojās; bet man nav nekas pretī - jo purns ir patīkami mitrs, lūpas siltas un tas pie sevis kaut ko bubina]

"Telepātijas pamatlikumi" Pjērs un Marija Kikerigī.

ia segodnia prinemayu zvonki.