pēdējā laikā mana ironija mostās vēlāk pa mani, bet vakaros traucē gulēt.

Atelier Grandélire
----
Aтелье Гранделир

nu, lab, rakstīšu to, kas man jau te pāris dienas atpakaļ spiedās laukā. un to, kas vislaik žņaudz - man IR nenormāli kauns. bet es viss, ko varu darīt ir tikai sadzīvot ar to kaunu, jo tikt es no viņa vaļā nespēju, pat tad, kad definēju.
iemesli manam kaunam ir 100 un 1 - mudž kopā, kā kad kāds saķēris visus parazītus un baciļus uzreiz. tur vairs nav pat iespējams uzskaitīt no viena gala. piem, tikko man atkal bija kauns par to, ka es ēdu. tāds suņa kauns - jo es atkal ēdu no kaimiņa pannas. jo tur ir tik garšīgs un vakar viņš man piedāvāja un es atteicos, bet tagad ēdu. bet ar vainas sajūtu.
un es visulaiku mēģinu kaut ko labot ar savu pliekano "piedod.. atvaino..", bet, sasodīts.. es zinu, ka tā būs atkal. būs tā, kā pagājušo piektdien. kad es izspēlēju teātri. izgāju teikt priekšā runu un nepaklanījos. kaut arī zinu, cik dziļi un cik pieklājīgi man būtu jāklanās. vienkārši uzklausot iepriekšējos spīkerus, manī notika tāda.. katarse.. nē, tu ko! trauma! ka vispār brīnums, ka es izgāju priekšā. jo es biju pilnībā iemīt dubļos. mana vārgā identitāte izmalta, izgriezta samazgās. goda vārds.

tātad.. pirms manis uzstājās Melānija no Kalifornijas. Viņa ir atbraukusi uz Japānu, lai sēdētu uz diētas. viņa pastāstīja, ka saldējumu ēst ir noziegums. ka pēdējo reizi to ēdusi pirms 2 mēnešiem un vēl tagad tas viņu kremt. ka katru dienu viņa nodarbojas ar vairāku stundu body-buildingu [un viņas ķermenis arī atgādina bildingu, - es pie sevis nodomāju], viņa stāstīja, kā jāsajauc pulverus dienas devai un ka no parastajiem ēdieniem, tikai sēnes un lapas. un vēl konnyaku rītā vakarā. http://en.wikipedia.org/wiki/Konnyaku protams viņa neiedeva šo linku, tāpēc visas sarunas laikā, es domāju kā ši brašā kultūriste ņem uz cietās krūts pa maziņajam katru mīļu dienu, tipa konjaku. un iedomājos, ka uz konjaka gan es arī varētu sēdēt. un auditorija likās viņu atbalstām un saprotam.

potom vystupala moia ļubimaya Dura iz Singapura. nosauca visas modes skates, kurās bijusi, un cik mēdz tērēt dienā apģērbam, cik kosmētikai. bet šo es klausījos kā medus rausi, jo viņa vismaz izskatās cilvēcīgi. turklāt labklājīgajās Āzijas valstīs iepirkšanās un detalizēts piķa triekšanas apraksts ir absolūta norma.
taču, kad sāka birt jautājumi pēc aplausu vētras.. pieceļās ķīnietis, kas padzīvojis ASV [tas pats kurš iepriekš stāstīja, ka viņam uzda'vinājuši foto-kameru (tādu pašu, kā man), kas maksāja tik un tik; un ka viņa hobijs ir fotografēt dārgas lietas) un jautā - cik maksā tava dārgākā soma? - 6000 $. pieceļas japāniete - ko tu domā par sejas liftingu? utt.
un es šai mirklī pakasīju galvu. un ak dievs, viņi padomāja, ka man ir jautājums. es nosarku. visi pagriezās pret mani un es spītīgi klusēju, jo man jautājuma nebija. tad tomēr viņi teica- nē, uzdod kādu jautājumu? man ienāca prātā tikai "cik ir pulkstens?", bet es pati uztaisīju galvā cenzūru un pajautāju - "kādas firmas tev ir pulkstens?"

nu, koroče mana kauna golgāta sākās jau ar to, ka es visu pasākumu nokavēju par 15 min, kas bija katastrofāli, jo es nesu kopējā bukleta layoutu savā USB. mani saķēra asistents un burtiski izrāva to no rokām un aizskrēja printēt. kad viņš pārradās ar izdales materiāliem, telpā iestājās mulss klusums. jo paredzētā vieglā sakuras zara dekora vietā, no galvenās lapas pretim raudzījās melns, ļauns tīģeris, spļaudams no rīkles teikumu: "manas mīļākās lietas".
un tad nu pienāca arī mana kārta likt savu galvu kameras priekšā. savu valodas limitēto, ačgārnīgo sakāmo, paldiesdievam biju nedaudz paspējusi galvā apcirpt un atbrīvot no stāstiem par Baroka mūzikas sakaistumu. izlīdzējos ar vārdiem - džezs un elektronika. daudz draugu un jautras ballītes. bet tik un tā. man neviens negribēja uzdot jautājumus. skolotāja paprasīja, cik pie mums maksā koncertu biļetes. un es izmantojot niecīgo vārdu krājumu, izspiedu - nezinu, par mani parasti kāds samaksā.

koroče, viss izklausās stulbi, kad nevar paslēpties vārdu puķēs.

bet saproties, kad tevi nostāda tādā situācijā, kur tev jāpastāsta.. īsi, gaiši un skaidri par to, kas tu esi un kas tev patīk..
es varu nonākt tikai pie vienas atziņas: es esmu nožēlojama. jo es nekas neesmu un man nav oprideļonnas nodarbošanās. es esmu latviete-krieviete-meitene. varbūt ar to pietiek? es guļaju ar rajona zēniem. un mēģinu, as far as i can, nevienam ņepričiņitj zla.
bet viss pārējais ir pārāk garš un sapiņķerēts stāsts, ko nevien man nekad nebūs laika pastāstīt. bet arī noklausīties nebūs laika. kā tur bija - "lai tiktu galā ar 1 dzīvi ir vajadzīga vēl viena" vai kaut kā tā?

nu, lab taga no citas tēmas - es visu atlieku uz vēlāku laiku. iedomājos.. ka tad kad mans laiks beigsies, nu, tipa, kad es beigšos, hm.. kāda čupa paliks darāmā!! :)

clockwork rabbit

mājas cirka zāle.

man pajāt uz tiem tempļiem, es gribu pie jūras un love hoteli.

mīļo Dieviņ, es šodien neesmu ne dzērusi, ne pīpējusi. ēdusi tikai jogurtus un dārzeņus. vai piedosi man to, ka neesmu uzrakstījusi nevienu prātīgu teikumu?

mīļo Dieviņ, vai tu man piedosi to, ka es neeju laukā no mājas, tāpēc, ka man ir bail no lielās bibliotēkas?

mīļo dieviņ, vai tu man piedosi, ka triecu tavu laiku un naudiņu, kamēr citas meitas pūru loka?

mīļo Dieviņ, vai Tu man piedosi to, ka dažreiz man vieglāk ir runāt angliski un to, ka dažreiz man vieglāk ir nesaprast to, ko man saka. vai Tu man piedosi copy-paste vietās, kur man no sevis nav, ko pateikt vai es neprotu pateikt Tev saprotamajā valodā. vai Tu man piedosi to, ka es nesaprotu, nafig man kaut kas vispār jādara, ja vienīgais, kam atskaitīties esi Tu?

mīļo Dieviņ, vai tas ir piedodami, ka es caurām dienām laizu (gigigi) mulki? es Tavā vietā teiktu - nē, tu ko?

mīļo Dieviņ, vai Tavuprāt photography can be a slow media?

Dieviņš saka: aizveries!
es saku: nekā nebija.

vai tu vari šitā? - Labā prasa Kreisajai.
Kreisā pamēģina un atbild: nu, principā, jā.
- un ja tur pildspalvu starp zeltnesi un vidējo, vai tad tu arī vari?
- nedaudz pagrūti, bet sanāk kaut kā. bet tā vispārībā es jau sen esmu par kopdarbu - uz taustiņiem mēs abas vienlīdz labi klabinām.

tā manas abas rokas šodien sarunājās.
rītdien tiešajā ēterā būs kājas.

baby, will u love me even when i become ugly and dumb?

es nesaprotu, kas tas ir - kāpēc man naktī pamostas instinkts zagt? it kā būtu kaut kur mežā augusi..

quiet days in clishy un pie miera.

sarauties vai saplēsties?