pēc simtiem foto ar tevi pozās, kurās tev apkārt ir četru vīriešu locekļi,tev pasaka, ka beidzot tu būsi zvaigzne

phe, ja godīgi
es klausos visu
like, no deathcore līdz top 10 or vienalga kā to sauc
jo ir tā, ja man pielīp dziesmas, man viņu vajag noklausīties lai uznāktu chills
ja man sāk skanēt galvā lady gaga, tad es to klausīšos, un jūs visi variet iet dirst, jo man patiks tā dziesma

visu laiku nevaru saprast
vai es ienīstu tevi, vai nē
jo pēc katras garās ienīšanas reizes-
-t.i. naža nopirkšanas, slepkavībām sapņos un tā tālāk-
tas pāriet
pēc kāda laika
un man pat vairs nav iebildumu,
būt emociju džungļos
sajūta, it kā es būtu sapinusies zirnekļa tīklā
un katru reizi, kad jau gandrīz tieku ārā
sapinos vēlreiz
'cause if you believe, it's harder to see

pārāk daudz reizes lai ticētu
ka tas var beigties
jo pie velna, viss labais reiz beidzas. pat ja tas nebija kaut kas labs
tikai ikdiena citā perspektīvā

okay, es aizmirsu savas šķiltavas veļasmašīnā
all hail clean shit, i guess

updeits
izmetu ārā pa balkonu. nokrita uz takas
tikmēr iznesu ārā kārt drēbes
iet garām vīrietis paceļ augšā
šķiļ šķiļ, mēģina piešķilt
pakrata
izskatījās pēc maza bērna izdarībām kinda
ielika kabatā un aizgāja prom

normālie cilvēki ir tik mežonīgi
it īpaši bērni
zinātnieku nakts, "molekulārā" gastronomija, t.i. ielikt banānu šokolādē un to visu iemest šķidrajā slāpeklī
visur galdiņi, viss tīrs, kārtīgs
bet paga, jāsāk no sākuma, kad es gaidīju, lai tiktu tur vispār iekšā

durvis, kuras ved uz telpu, kur ir iepriekšējā grupa, ir ciet
pie tās sastūmušies cilvēki neatstājot brīvu vietu. cilvēks pie cilvēka, un es gandrīz izvemjos
because, nu, man nepatīk īsti pūļi? cilvēki barā=vēl debīlāki nekā parasti
anyway, durvis atveras un trīs sīkie ietriecas cilvēkos, kuri iet ārā.
sāku bļaut uz kaut kādu meiteni kas saka kaut ko līdzīgu "omg tiekam iekšā tiekam iekšā"
well vismaz viņa aizvērās.

okay, tiekam iekšā
katram ir pa kociņam glāzē, kas stāv uz galda
katram, protams, jāpaņem tas ir
sīkie grābj kociņus kā uz dzīvību un nāvi, viens otram iebaksta ar viņiem, un viens sāka brēkt

un tad tos banānus meta iekšā šokolādē
skuķis paņem bļodu iet dalīt viņus
pēkšņi, pussekundē, man priekšā visur ir sīkie, kas dur tajā bļodā
ka tikai dabūt banānus
jo you know, tos ļoti reti var dabūt


bweh.
fucking people
it īpaši bari. cilvēku bari nozīmē zems intelekts līmenis hujviņzin kurā pakāpē

gribējās kaut ko uzrakstīt, palasīju draugu ierakstus, un sapratu, ka tā īsti nemaz negribas

kaut gan šodien bija foršs laiks ārā. mēteļi ir my passion

jāiet patrīt naži
because hate you give me
makes me want to slash someone's veins
your apathy fulfills me

jāiet pamētāt naži

adam un klausamies metālu, yo.
diy or die. un pelēkās mašīnās ietriecas mazāk nekā citu krāsu

Sometimes I go to most peaceful place I ever know. With no people around. I take cigarette out of my pocket and smoke it, slowly breathing and trying to forget everything. Just looking out of window… looking at the sky.

Sometimes I fill my bathtub with water. I swim away from memories, with head in water. With no sound and eyes closed, thinking till I can’t think anymore. And then I take my head out of water.

Just moment after that, it is whole new world. Without feelings. All alone with myself. And then I see you and it just starts over again.

es gribu ar kādu.
ar tevi.
gulēt pļavā un klausīties mūziku
un domāt, vai tas mākonis ir žirafe vai pirksts
un klusēt.
var arī bez mūzikas, jo apkārt jau tāpat visur ir mūzika
un garām pabrauktu vilciens
un viss būtu kā vajadzēja būt
un viss būtu kā agrāk
un aizlidotu virs galvas putni mākoņu līmenī.
un kamene gar tavām acīm
un viss būtu savā īstajā vietā

izdzīvoju tikai no kakla tabletēm, stipras kafijas un mazliet skumjas mūzikas.
sajūta tāda, ka klepojot sākšu špļaut ārā plaušu gabaliņus.
un var teikt vienīgais dzēriens, kuru es sajūtu, kā garšo, ir kafija un alus. sūdīgs alus, tho.
kā man (ne)veicas sadzert ar random čaļiem/vīriešiem, satiktiem uz ielas/fabrikā/pamestās mājās.
nav ne jausmas, kāpēc viņi man dod alkoholu, tho.

mums ir piecas maņas
dzirde, redze, garša, tauste, smarža
un galu galā, kāpēc tām nevarētu pievienot īpašības vārdus
piemēram
kad es pielieku ausi klāt ģitārai, es dzirdu klusu mākslu
kad es garšoju cigaretes dūmus, es sajūtu gan nožēlu, gan skumjas, gan mazu atvieglojuma noti
kad es pasmaržoju piparmētru lapas, tas mani aizved atpakaļ ziemā pirms diviem gadiem
kad es
kad es
kad s
kad es aizvietošu to ar kaut ko citu

ar depresīvu dzeju ir tā
tu zini ka tam tev nevajadzētu patikt jo tas taču ir tik salkani un tik ļoti "ugh"
var pilnīgi paņemt rokā sauju ar autoru asarām, pagrābtiem vārdiem un alkoholu
garšīgi

es cenšos lietas darīt pareizi.
zīmēt ar ēnām, precīzi.
rakstīt ar atskaņām.
es cenšos spēlēt ģitāru tā, lai nospiedumi uz pirkstiem paliek paralēli
izpalīdzēt
dot cigaretes. dalīties.
jokot, kad vajadzīgs. pārraut klusumu

un kā man jau ir apnicis
neatzīt, ka es nevaru lietas izdarīt pareizi
un spēlēt ģitāru tā, lai..
pie velna
kuram to vispār vajag

cigaretes un kafija
tik ļoti banāla kombinācija, I know.
bet ja tu savieno divas lietas, kas tev vairāk vai mazāk dod enerģiju
vajag sanākt kaut kam super
kaut gan patiesībā man labāk patīk garša.
vai arī es cenšos būt no tiem stilīgajiem tumblr swag/hipster/pastel goth/soft grunge whatever.
nez

I beat my machine it's a part of me it's inside of me
I'm stuck in this dream it's changing me I am becoming
the me that you know he had some second thoughts
he's covered with scabs and he is broken and sore
the me that you know doesn't come around much
that part of me isn't here anymore
all pain disappears it's the nature of my circuitry
drowns out all I hear there's no escape from this my new consciousness
the me that you know used to have feelings
but the blood has stopped pumping and he's left to decay
the me that you know is now made up of wires
and even when I'm right with you I'm so far away
I can try to get away but I’ve strapped myself in
I can try to scratch away the sound in my ears
I can see it killing away all my bad parts
I don't want to listen but it's all too clear

hiding backwards inside of me I feel so unafraid
Annie, hold a little tighter I might just slip away

it won't give up it wants me dead
goddamn this noise inside my head

damn, es arī gribētu lai pie manis nāk un uz grīdas klausas alice in chains unplugged
no romantic feelings tho. labprāt izstumtu visu no savas istabas ārā un gulētu tukšā istabā, kā pirmajā dienā, uz matrača
atceros kā mums bija nopirkti jaunie matrači, nolikti uz zemes
es biju tik priecīga, ka gribēju lēkāt pa viņiem
tikai nepamanīju, ka palika pēdas aiz manis no zeķēm
pēc tam lika notīrīt un sabāra par to
sabojāja pirmo vakaru dzīvoklī, heh
bet nu
pati vainīga tho

visu laiku domāju, ka man lielākoties ir uz visiem pohuj
izņemot savus vecākus
par viņiem es stāvu un krītu
jup

pieliecos un noplūcu pieneni, cerībā, ka tā vienmēr paliks dzeltena, kupla un spilgta
nolieku uz sava galda.
brīnumainā kārtā, izceļas uz visas nekārtības fona

visur tik daudz priecājas par šīm nezālēm
bet tā taču tik un tā ir nezāle, right?
mēs ejam garām pieneņu laukiem pavasaros un nopūšamies to skaistumā
un pinam sev vainagus
bet kad paiet laiks, un pienenes sakalst
mēs ejam garām pieneņu laukam un pat neuzmetam aci
un sūkstamies par traipiem, kurus nokritušais vainags atstāj uz drēbēm

man ir bijis samērā vienalga par to, cik tīras vai netīras ir manas drēbes
nezinu, vai tas norāda uz cik nekārtīga esmu, vai kā- un man ir samērā vienalga
protams, smaka man nepatīk, bet tas tā

mana pienene
jau aizvērusies ciet, stāvot savā traukā
es gribu raudāt, nesaprotot, kāpēc viņu noplūcu
kāpēc viņu aizvācu no brīvības
kas ir ar mani

es runāju ar tevi
bet pretī skan klusums
un es strīdos ar sevi
lai galvā nebūtu pilnīgs tukšums
rakstu dzeju
bet vārdi neplūst kā vēlams
kāpēc nekas neiet kā pa deju
kāpēc tu esi rēgs, neesi jūtams

es spēlējos ar galotnēm
ar malkas pagalēm
situ sev pa galvu, pa kāju
slīkstu prātā, kliedzu un māju


mēģinu cerēt
turpinu minēt

bet beigās, galu galā
esmu es, kas grūž sevi malā

un mani rēgi
mani sasodītie sapņu tēli