es jūdzos nost un nezinu ko lai raksta

pieliecos un noplūcu pieneni, cerībā, ka tā vienmēr paliks dzeltena, kupla un spilgta
nolieku uz sava galda.
brīnumainā kārtā, izceļas uz visas nekārtības fona

visur tik daudz priecājas par šīm nezālēm
bet tā taču tik un tā ir nezāle, right?
mēs ejam garām pieneņu laukiem pavasaros un nopūšamies to skaistumā
un pinam sev vainagus
bet kad paiet laiks, un pienenes sakalst
mēs ejam garām pieneņu laukam un pat neuzmetam aci
un sūkstamies par traipiem, kurus nokritušais vainags atstāj uz drēbēm

man ir bijis samērā vienalga par to, cik tīras vai netīras ir manas drēbes
nezinu, vai tas norāda uz cik nekārtīga esmu, vai kā- un man ir samērā vienalga
protams, smaka man nepatīk, bet tas tā

mana pienene
jau aizvērusies ciet, stāvot savā traukā
es gribu raudāt, nesaprotot, kāpēc viņu noplūcu
kāpēc viņu aizvācu no brīvības
kas ir ar mani