| Aizved mani mājās |
[13. Sep 2012|20:41] |
Šis ir patiešām brīnišķīgs brīdis, lai izteiktos. Lietaina vakara krēsla Polijas mazpilsētā pēc vientulīgās pārdomās un reizē arī neizbēgamā komunikācijā pavadītas nedēļas prom no visa, kas svarīgs, mīļš un savs. Jā, tieši tie brīži, kad mirklīgi esi kā izgriezts laukā no savas parastās dzīves, un tādēļ spēj uz to paraudzīties no malas daudz reālistiskāk, nekā ierasti un tās sarunas, kas tīras pieklājības pēc veidojas ar nepazīstamiem cilvēkiem, ar kuriem droši vien nav pat ne mazākā vienojošā elementa - tieši šīs ir tās lietas, kuru dēļ, neskatoties uz sev piemītošo nīgrumu un nepatiku pret neērtībām, aizvien ļaujos izaicinājumam iekarot svešas zemes arī praktiskos nolūkos.
Un tagad ir daudz vielas pārdomām.
Ar savu straujo dabu, kas droši vien izpaužas arī pašai neredzamās, bet citiem jaušamās ārišķībās, neiederos šajā kārtīgo un nosvērto zinātnes pārstāvju pasaulē. Un, atklāti sakot, man nekādi nav skaidrs, kā intensīvas darba rutīnas vidū var aizbraukt komandējumā ārvalstīs, un arī tad turpināt runāt tikai un vienīgi par darbu - vismaz tā nu tas ir pieņemts. Bet tas taču ir tik briesmīgi, ja tu dzīvē esi tikai lielisks zinātnieks, bet tukšs cilvēks! Un mani novērojumi tieši tādi arī ir - vidējais zinātnieks ir tukšs, nervozs, vientuļš, nožēlojams un nelaimīgs cilvēks. Protams, ir arī bariņš pārstāvju virs un zem vidējā, kas, manuprāt, ir tas, kur vēlētos būt arī es - vai nu cilvēks, kas dara un gūst patiesus panākumus ar prieku un aizrautību, apvienojot to ar citiem dzīves priekiem, vai arī, reālistiskāk - cilvēks, kas dara ar prieku un aizrautību, vienlaikus pelnot naudu un apvienojot to ar citiem dzīves priekiem. Visa dzinējspēks ir prieks, un prieks vairo prieku.
Jau otro reizi satiku igauņu meiteni Kairi, kas varētu būt pelēkuma un naivuma etalons, bet man vairāk asociējas ar dēli, kas neko sliktu nedomādama, kautrīgi piesūcas un smacē ar savu čīkstēšanu un visaptverošo pelēkumu. Cik tieši izmisušai ir jābūt sievietei, lai teju svešam cilvēkam krautu virsū savas nedienas un raizes? Manī tas raisa paniku. Kās ir tā mērķis? Plika uzklausīšana? Vai arī no manis tiek gaidīta absolūta iedziļināšanās un jēgpilnu padomu/risinājumu izvirzīšana? Un kurā brīdī un kurš tieši pieņem lēmumu, vai otrs cilvēks - šajā gadījumā es - vispār šajā spēlē vēlas piedalīties? Atvainojiet, bet mani tas neinteresē, jo ir pašai sava dzīve, par ko satraukties un rūpēties, tādēļ lūdzu nezodziet manu dārgo laiku! Un, arī tad, ja par to netiek skaļi runāts, nebūt nav tā, ka tiem, kuriem cituprāt 'iet labi' vai 'veicas' vai tamlīdzīgi, nemaz nav savu raižu - ir tikai jāspēj tās otrā cilvēkā saskatīt. Un tas, ka es 'esmu tik brīva' un 'pašpārliecināta' un 'aktīva' drīzāk ir tikai tādēļ, ka to vēlas saskatīt - šajā gadījumā saskatīt manī to, kas trūkst pašā. Ko es? Es apbrīnoju šādus cilvēkus, jeb drīzāk to spēju izdzīvot.
Bet par laimi apkārt ir arī cilvēki, kur eksistence neliekas tik apšaubāma un nožēlojama. Tie ir cilvēki, kas izstaro ne tikai iepriekš minēto prieku, bet arī to īpašo mazo lietu laimi. Cilvēki, kas spēj novērtēt to, kas viņiem ir, pat tad, ja tā ir pavisam nedaudz, un pārvērst šīs pozitīvās emocijas tīrā laimē. Pamazām cenšos to iemācīties un saprast lietu patiesās kvalitātes un vērtības. Un izrādās, ka man apkārt ir tik ļoti daudz mīlestības, manī ir tik daudz mīlestības.. |
|
|