| Viensdiviviensdivi |
19. Maijs 2012|12:40 |
Šodien ir tāda dramatiska diena. Tikai tamdēļ, ka prasās pēc drāmas vai vismaz kripatas kā sirdi sažņaudzoša un dvēseli sabradājoša. Pēc lokālas ziepju operiņas ar Estrelitas cienīgiem pārdzīvojumiem, lai sajustu sevi pilnīgi - miesu, būtību, sūtību. Ar riteni no visa spēka ietriekties ietves apmalītē un pārsist celi, lai spridzina sāpe, bēda, rūpe un raize. Iesist pļauku, lai nomāc vaina, kauns un bezspēcība. Vai kā citādi sajust visu ikdienas pelēcībā izdilušo krāšņumu un daudzveidību.
Vai arī vienkārši aizmirsties - ierušināt pēdas pludmales smiltīs un iegrimt visvientulības jūrā. Un nekad vairs neatgriezties. |
|